Grāmata “Ceļš uz Latvijas valsti (1914-1922)”, ir uzrakstīta saskaņā ar zinātniski populārā žanra prasībām un apskata Latvijas valsts dzimšanu un nostiprināšanos, sākot no latviešu strēlnieku cīņām līdz Latvijas 1. Saeimai.
Grāmatas autors ir publicists Igors Vārpa, kas dzimis 1932. gada 8. martā Cieceres pagastā, Kuldīgas apriņķī. I. Vārpa ir aptuveni 100 publikāciju autors par Latvijas vēstures tēmām, kas publicētas dažādos preses izdevumos. Liels daudzums rakstu bija lasāmi Latviešu strēlnieku apvienības laikrakstā "Latviešu Strēlnieks" (1990-1998). Līdz šim izdevniecība Nordik laidusi klajā šādas I. Vārpas grāmatas: "Latviešu karavīrs zem kāškrusta karoga" (2003), "Latviešu karavīrs zem Krievijas impērijas, Padomju Krievijas un PSRS karogiem" (2006) un "Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga" (2008). Igors Vārpa ir daudzpusīga Latvijas personība. Viņš ir ne tikai rakstnieks, vēsturnieks, bet arī kinoaktieris, kurš filmējies apmēram 40 filmās, tēlojot lomas no vācu barona līdz vācu virsnieka tēlam, un civilās aviācijas I klases pilots, kurš gaisā pavadījis 13 000 stundu un nolidojis attālumu, kas atbilst ceļam līdz Mēnesim un atpakaļ.
Jau padomju laikā I. Vārpam bija savākts tāds daudzums materiālu par leģionu, kureliešiem, brīvības cīņām un citiem tolaik nevēlamiem vēstures faktiem, ka viegli bija nonākt čekistu rokās. Par vēsturi viņš interesējies jau kopš agras jaunības, kad izlasījis Aleksandra Grīna episko romānu par latviešu strēlnieku cīņu gaitām Pirmajā pasaules karā — “Dvēseļu putenis”. Vēlāk, būdams civilās aviācijas lidotājs, daudzus materiālus ieguvis no ārzemju latviešiem, kuri, ciemojoties dzimtenē, bieži vien lidmašīnās aizmirsa dažādus pretpadomju izdevumus.
“Tēvu arestēja 1945. gadā mēnesi pirms manas piedzimšanas, bet pirmo reizi mēs viens otru ieraudzījām tad, kad man jau nāca vienpadsmitais gads. Kā tēvam izdevās Vorkutas lēģeru apstākļos saglabāt pilnīgi visas mammas vēstules, es nezinu. Taču fakts paliek fakts: tēvs mirstot novēlēja, lai šīs vēstules tiktu man atdotas manas pilngadības dienā, un mamma izpildīja viņa gribu.
Desmit gadus uz jautājumu, kāpēc mans paps nekad nav mājās, mamma nemainīgi atbildēja, ka viņš tālu strādā un ka priekšnieks viņu vēl nelaiž mājās. Galu galā es nolēmu uzrakstīt priekšniekam vēstuli un apvaicājos, kā papa darbavietu sauc. Mammas atbilde bija īsa — OLP. Tikai pēc gadu desmitiem es no A. Solžeņicina grāmatām uzzināju, ka šī noslēpumainā vārda atšifrējums ir Gulaga sevišķais nometņu punkts. Kopā ar citām vēstulēm no mājām manu vēstuli OLP priekšniekam tēvs paštaisītā finiera koferī atveda atpakaļ uz Rīgu 1955. gada 31. oktobrī.”
Šī grāmata ir vidzemnieka sveiciens un maza pateicība Kurzemei par pajumti bēgļu gaitās (1944-1945).
“Grāmatā” “Ko Kurzemes meži un jūra šalc” esmu centies parādīt vismaz daļu no man personīgi tuviem Kurzemes kultūras darbiniekiem. Lūk, abi Krišjāņi: Valdemārs un Barons; lūk, abi Dinsbergi: Ernests un Krišjānis; lūk, dedzīgais Atis Kronvalds un klusais, bet darbīgais Fricis Brīvzemnieks. Te ir gan vitālais Jēkabs Janševskis ar savu valodas savdabību Lejaskursā, gan diloņa aizlauztais, bet tautas pasaku saules apmirdzētais Ansis Lerhis–Puškaitis Talsu novadā. Blakus smalkajam un dažādu mūzu lenktajam Kārlim Krūzam redzam, kā savā kuplajā bārdā smej “tas skunstnieks” Indriķis Zeberiņš.”
Ojārs Jānis Zanders literatūras un grāmatniecības vēsturnieks
Ojārs Jānis Zanders (dz. 1931. g.) — literatūrpētnieks un grāmatnieks, kultūrvēsturnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors filoloģijā, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks. Publicējis vairāk nekā 1000 rakstu par latviešu un cittautu kultūras mantojumu un latviešu, īpaši Rīgas grāmatniecību. Sarakstījis grāmatas “Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks” (1988), “Senās grāmatas Rīgā (1988, ceļvedis Rīgas grāmatas 400 gadu jubilejas izstādei), “Dažādu gadu balsis” (1999, dzejoļu krājums), “Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā (13.–17. gs.)”, “Gadsimtu silueti Rīgas bruģakmeņos” (2002), “Vidzemes baltajos lielceļos” (2006).
Krimuldas novada vēstures grāmata ir ļoti nozīmīga, jo vēsta par notikumiem, kuru liecības glabājas arhīvos, cilvēku atimiņās un katrā novada sētā, katrā takā un pakalnā. Šī grāmata dod mums iespēju labāk izzināt novada vēsturi un iepazīt tos ļaudis, kuri šeit dzīvojuši, strādājuši un likuši novada vārdam skanēt tuvējā apkārtnē, mūsu valstī un visā plašajā pasaulē. Šī grāmata būs saistoša lasāmviela, kurā daudzi atradīs savu tēvu un vectēvu, senču un kaimiņu, skolu, ciemu, viensētu un citu apkārtnes vietu pieminējumu, uzzinot to nozīmi vēsturisku notikumu griežos. Atklājiet, kas tagadējiem novadniekiem ir bijis atšķirīgs un kopīgs pirms simts un vairāk gadiem!
Aktieru un humoristu Jāņa Jarāna un Daiņa Porganta megapopulārais duets „Imanta – Babīte nepietur” 2011. gada beigās svinēs savu divdesmit piekto dzimšanas dienu. Jā, viņus var mīlēt, viņus var nīst, taču nenoliedzami, tautas mīlestību un popularitāti sen iekarojušie mākslinieki ir sava veida ūnikums – tik ilgi, šķiet, neviens komiķu duets, vismaz neatkarīgajā Latvijā, nav pastāvējis. Tālab Jāņa Jarāna un Daiņa Porganta padarītais pavisam noteikti ir ierakstāms Latvijas izklaides industrijas vēstures annālēs – kā neatņemama sava laika liecība un sastāvdaļa. Kaut vai tādēļ, ka „Imanta – Babīte nepietur” jau sen pārsniegusi viena šova vai TV raidījuma robežas... Grāmatā publicēti jocīgi atgadījumi un atmiņu stāsti par raidījuma „Imanta – Babīte” tapšanas laiku, par cilvēkiem, kas strādājuši pie raidījuma. Papildināta ar jauniem skečiem un jokiem, kā arī vecām un iemīļotām anektdotēm. Grāmatā iekļautas arī fotogrāfijas no Jāņa Jarāna un Daiņa Porganta privātās kolekcijas
Autors Valdis Rūja — dzejnieks, aktieris, radošais darbinieks (īstajā vārdā Valdis Kriķis) savā jaunajā grāmatā “Rūjienas mozīka’’ apkopojis labākās un spilgtākās balādes par Latvijas senvēsturi, strēlniekiem, kultūras personībām un savu dzimto vietu — Rūjienu.
Iepazīsti Latgales tirgus vēsturi un tautas lietišķās mākslas meistaru darinājumus!
Izdevumu sērijā par gadatirgiem Latvijā šī ir otrā grāmata. Tā veltīta Latgalei. Lasītājam būs iespēja iepazīt tirgu un gadatirgu vēsturi dažādās Latgales pilsētās un novados. Iztaujātie teicēji kavēsies atmiņās par gadatirgiem un tirgu norisi savā bērnībā. Šoreiz grāmatā daudz vairāk informācijas par dažādiem Latgalei raksturīgiem tautas lietišķās mākslas veidiem, to meistariem, un varēsiet uzzināt arī par vienu otru amata stiķi. Rēzekne, Daugavpils, Viļāni, Preiļi, Ludza, Līvāni – šo pilsētu senie tirgus laukumi un to izskats mūsdienās, dzīvesstāsti, atmiņas, pirmie iespaidi un tikšanās šajā kontekstā.
Īpaša uzmanība veltīta Latvijā dzīvojošajiem citu tautību pārstāvjiem – ebrejiem un čigāniem, kuru rosība dažādos aspektos vēsturiski ir saistīta ar tirgošanos. Grāmatā tiksieties arī ar Latgales audējām, podniekiem, pinējiem, kuri stāstīs par savu pieredzi un dalību Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Gadatirgū, ar ko vienmēr saistās jaukas un kurioziem bagātas atmiņas.
Ainaviski greznā Latgale vienmēr rosinājusi vairāku nozaru mākslinieku radošo fantāziju, tādēļ šoreiz grāmatā ir sadaļa par tirgus tēmu dažādu laiku un žanru tēlotājmākslas darbos, kā arī mākslas žanru ienākšanu gadatirgu norisēs.
Izdevuma “Gadatirgi Latvijā” mērķis ir savākt un apkopot ziņas par gadatirgu norisi Latvijas novados, kā arī sistematizēt faktus un atmiņu stāstījumus par latviešu tautas lietišķās mākslas meistaru darinājumiem. Grāmatai būs piecas daļas. Pirmā, kas jau iznāca apgādā ”Jumava” 2010. gadā ir par gadatirgiem Kurzemē. Šī – par Latgali ir otrā grāmata, savukārt nākamais izdevums būs veltīts gadatirgiem Vidzemē.
Что о Латвии знают иностранцы? Обычно только то, что это балтийское (а не балканское) государство, пережившее войну, фашистскую оккупацию и пятьдесят лет жизни в составе СССР, а теперь ставшее членом ЕС и НАТО. Что ещё надо узнать о Латвии?
Западные и российские средства массовой информации постоянно распространяют очень живучие слухи: «Красные латышские стрелки помогли Ленину захватить власть в России», «Латыши были настроены профашистски и уничтожили живущих в их стране евреев ещё до прихода нацистов в 1941 году», «В современной Латвии фашизм опять ожил и рвётся к власти», «Латвия угнетает русское меньшинство».
Это правда или сказки? Или истина, как всегда, где-то посередине? Финский журналист и писатель Юкка Рислакки в предлагаемой Вашему вниманию книге исследует некоторые связанные с Латвией высказывания и выражает своё мнение по поводу истории Латвии и её современной жизни. На основании изучения оригинальных источников и собственных наблюдений он опровергает и исправляет нелепые и просто лживые утверждения. А ещё проведённый им анализ помогает понять, почему, судя по результатам некоторых опросов, маленькая и слабая в военном отношении Латвия так долго была для России врагом номер один.
Юкка Рислакки прежде был корреспондентом финской газеты Helsingin Sanomat в прибалтийских странах и написал несколько книг об истории балтийских стран и Финляндии. Будучи опытным писателем с критическим взглядом на события, он является хорошим гидом в путешествии по истории Латвии и по мрачному миру дезинформации.
Книга «Манипуляция фактами: латвийский вариант» уже вышла на английском, финском и латышском языках, а теперь предлагается вниманию русских читателей.
Pētījums par 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta pirmā gadu desmita teātra režiju aptver galvenās tendences Vācijā, Francijā, Itālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Blakus procesa analīzei grāmata piedāvā arī tādu pasaulslavenu režisoru portretus kā Roberts Vilsons, Žans Vilārs, Žans Luijs Baro, Ariana Mnuškina, Franks Kastorfs, Kristofs Martālers, Pīna Bauša, Roberts Sturua.
Tik plašs un sistemātisks pētījums par mūsdienu ārzemju teātri Latvijā tiek izdots pirmo reizi.
Projekta vadītāja un zinātniskā redaktore Dr.hab.artis Silvija Radzobe.
2002. gadā apgāds ”Jumava” uzsāka apjomīga un Latvijas apstākļiem pirmreizēja akadēmiskā projekta izdošanu: 20. un 21.gadsimta Latvijas un Eiropas, kā arī Krievijas un ASV teātra režijas vēsture – projekta vadītāja un zinātniskā redaktore Latvijas Universitātes profesore, Dr. hab. artis Silvija Radzobe. Tā kā izdevumā analizēta arī aktiermāksla, scenogrāfu, komponistu, dramaturgu ieguldījums izrāžu tapšanā, to var uzlūkot ne tikai par režijas, bet par visa teātra vēsturi. Pētījums sakārtots 4 sējumos: klajā nākuši jau 3 sējumi – 1) „20.gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā” (2002, aptver Latvijas, Eiropas, Krievijas, ASV režiju no režijas teātra dzimšanas 19.gs. beigās līdz 1945. gadam), 2) „Teātra režija Baltijā” (2006, aptver Igaunijas, Lietuvas, Latvijas režiju no 1945-2005), 3) „Teātra režija pasaulē. 1.daļa” (2009, aptver Krievijas, Lielbritānijas, Polijas režiju no 1945-2007). Sējumi sniedz pārskatu par galvenajām katras aplūkojamās valsts režijas tendencēm, kā arī piedāvā ievērojamāko režisoru radošā darba portretus.
Pētījumu pamatā veikuši latviešu teātra zinātnieki un kritiķi, aptverot visas paaudzes – kopskaitā 18 cilvēki, kā arī atsevišķi pieaicināti pētnieki no citām valstīm – kopskaitā 7. Izdevums ir ticis ievērots un novērtēts – par 1. sējumu pētījuma vadītāja apbalvota ar Latvijas Kultūras ministrijas prēmiju, par 2. – ieguvusi Baltijas Asamblejas balvu.
Sējumi aktīvi tiek izmantoti augstskolu pedagoģiskajā darbā: Latvijas universitātē, sagatavojot teātra kritiķus un apmācot Baltu filoloģijas nodaļas studentus, kā arī Latvijas Kultūras akadēmijā, kur mācās topošie aktieri, režisori, kultūras teorētiķi. Šis izdevums ir pamatavots, no kura Latvijas jaunie mākslinieki un teorētiķi gūst zināšanas par attiecīgo valstu teātri.
Iznākusi grāmata par Aizsargu organizāciju Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē no 1919. – 1940. gadam!
Vēsturnieks, profesors Ilgvars Butulis plašajā pētījumā “Sveiki aizsargi!” vispusīgi analizē LAO izveidošanos 1919. gadā un tās likvidāciju 1940. gadā. Autors apskata tās sarežģīto, neviennozīmīgo raksturu, pozitīvās un negatīvās puses. Autors analizē aizsargu vēsturi starptautiskā kontekstā, jo šādas paramilitāras organizācijas darbojās ne tikai Latvijā, bet arī citviet Eiropā – Suojeluskunta Somijā, Kaitselit Igaunijā, Šauliu Sajunga Lietuvā, Zwiazek Strzelecky Polijā.
LAO bija ļoti liela nozīme Latvijas valsts politiskajā, militāri politiskajā, kā arī ideoloģiskajā aspektā. LAO izpēte ļauj izsekot Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma veidošanās gaitai, dziļāk izprast daudzās šī režīma izpausmes. Līdz ar to grāmata pavērs daudz jauna, nezināma un līdz šim pretrunīgi vērtētas vēstures lappuses.
Aizsargi... 20. gadsimta 20.-30. gados vislielākā, vispretrunīgākā, visdaudzšķautņainākā sabiedriskā organizācija Latvijā. Aizsargi tikuši slavēti, loloti un favorizēti, pelti, nīsti un lamāti. Saukti gan par Latvijas sargiem un nacionālisma bruņiniekiem, gan par reakcionāriem fašistiem un Latvijas demokrātijas kapračiem.
Kas tad patiesībā bija un kā darbojās aizsargi? Kur slēpās šīs organizācijas spēks un vājums? Ko mūsu vēsturei un apziņai aizsargu organizācija ir atstājusi? Kāpēc viens no organizācijas dibinātājiem Miķelis Valters jau pēc Otrā pasaules kara par ”aizsargu ideju bija gatavs likt roku ugunī”? Uz šiem un citiem jautājumiem atbildēt mēģina šī grāmata.
Ilgvars Butulis
Izlasiet profesora Ilgvara Butuļa grāmatu un jūs ieraudzīsiet aizsargu organizāciju patiesā skatījumā. Jūs redzēsiet, kā tā sāk kļūt par latviešu tautas vērtīgāko rakstura īpašību veidotājkrātuvi. Grāmata ”Sveiki, aizsargi!” ir krietnas lasīšanas vērta, un tā ir arī vērtīgs papildinājums Latvijas valsts vēstures literatūrā.
Jāņa Petera un Andžila Remesa grāmatā “Maestro. Raimonds Pauls” atklājas, kādu viņu pazīst klausītāji, viņa dziesmu izpildītāji, ģimene. Komponista dzīves epizodes un attēli stāsta par īpašu talantu un neviltotu klausītāju mīlestību.
Par populāro komponistu sirsnīgi un intriģējoši stāsta Andžils Remess, ar atmiņu jaunatklāsmēm vēstījumu papildina Jānis Peters. Grāmatā “Maestro. Raimonds Pauls.” ietverti rakstnieku senie un nesenie, nopietnie un humoristiskie veltījumi.
No kādreiz ķertin izķertā izdevuma “Raimonds Pauls” iekļautas nodaļas par zēnību, jauneklību un vecākiem.
Savukārt grāmatas fotoattēlus lakoniski un asprātīgi komentējis pats Maestro.
Totalitārās cenzūras uzraudzībā veiktā “sociālisma celtniecība” bija ne tikai sociālisma vājināšana, bet arī nācijas gara spēka nīcināšana. Heinrihs Strods Šeit publicēti arhīvu dokumenti, kurus autors 2004.-2009. gadā, strādājot pie grāmatas par politisko cenzūru Latvijā 1940.-1990, savācis Latvijas, Krievijas, Vācijas un Lietuvas arhīvos, kā arī citās avotu krātuvēs. Dokumentu krājuma pirmajā iedaļā publicēti PSRS Galvenās literatūras pārvaldes rīkojumi, instrukcijas, pārbaudes ziņojumi un noteikumi cenzoriem. Otrajā iedaļā publicētas Latvijas Galvenās literatūras pārvaldes “pakļautās” atskaites par gada darbu PSRS Galvenajā literatūras pārvaldē Maskavā laikā no 1944. līdz 1984. gadam. Krājuma trešajā iedaļā publicēti Latvijas PSR GLP priekšnieku un citu darbinieku slepenie politiskie ziņojumi laikā no 1957. līdz 1985. gadam. Savukārt krājuma ceturtajā iedaļā publicēti dokumenti “Latviešu trimdas, ārzemju literatūras un ārzemju radioraidījumu cenzūra”. Šis dokumentu krājums ir pierādījumu turpinājums darbam “PSRS politiskā cenzūra Latvijā, 1940-1990” (Rīga, 2010).
Latvija teritorijas ziņā ir maza zeme ar nelielu iedzīvotāju skaitu. Tā vienmēr atradusies satiksmes ceļu un lielvalstu ģeopolitisko interešu krustpunktā. Grāmata “Latvijas vēsture” piedāvā aprakstošu valsts vēstures izklāstu, sākot no aizvēstures un beidzot ar 21.gadsimtu. Tās vieglā valoda un uzsvars uz svarīgāko ļauj gūt kompaktu ieskatu Latvijas politikā, kultūrā un sociālajos procesos vairāku gadsimtu griezumā.
Autori Ilgvars Butulis un Antonijs Zunda ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesori, kas specializējušies Latvijas vēsturē. I. Butulis sarakstījis vairākus zinātniskus darbus un publikācijas, tai skaitā grāmatas “Latvijas Otrajā pasaules karā (1939 – 1945)” un “Latvijas vēsture, 20.gadsimts”, savukārt A. Zunda ir Latvijas Republikas Valsts prezidenta padomnieks vēstures un mazākumtautību jautājumos.
“Latvijas vēsture” ir lielisks materiāls ne tikai skolēniem un studentiem, bet arī cilvēkiem, kuri vēlas izzināt Latvijas vēsturi.
Grāmata veltīta Latvijas Nacionālā teātra aktiera Kārļa Sebra (1914 - 2009) piemiņai, tas ir mēģinājums saglabāt mākslinieka unikālās personības būtību. Kārļa Sebra monolītums sastāv gan no pamatīgām tradicionālām vērtībām, gan no daudziem smalkiem attiecību stīgojumiem, kurus tinot, jārīkojas uzmanīgi, lai nepārtrūktu īpašā „sebriskā” garša. Grāmatā apskatītas Kārļa Sebra izdzīvotās lomas un izdomātās atziņas. Teātra zinātniece Lilija Dzene, viena no grāmatas līdzautorēm, uzsver, ka aktieriskā un cilvēciskā daba Kārļa Sebra personībā ir nedalāma, tā ir saknēs noturīga un izteiksmē spēcīga. Kārļa Sebra vārds Latvijas mākslas vēsturē zelta burtiem dzīvo ar ievērojamām kinolomām filmās, ko katrs puika zina un ko nu var ikvienā Latvijas bibliotēkā noskatīties, populārākās ir kā reizesrēķins no kultūras kanona - „Vella kalpi”, „Pie bagātās kundzes”, „Nāves ēnā”, arī citas. Grāmata tapusi autoru kolektīvā, tajā savās atmiņās par izcilo aktieri dalās daudzi viņa draugi, laikabiedri, kolēģi – Viktors Hausmanis, Lilija Dzene, Uldis Dumpis un daudzi citi.
Grāmatā “Senais lībiešu ciems Kolka” ir apkopota un atspoguļota Kolkas ciema kultūrvēsture vairāku gadsimtu garumā — no 1040. gada, kad Kolka pirmo reizi minēta vēstures avotos līdz pat mūsdienām. Akcentēta tradicionālās kultūras — dzīves veida, izglītības, tradīciju, muzikālās kultūras, reliģiskās piederības, folkloras nozīme ciema vēsturē un attīstībā. Darbā plaši atspoguļota lībiešu dzimtu attīstība un pēctecība Kolkas ciemā. Grāmatas veidošanā izmantoti arhīvu, bibliotēku materiāli, Kolkas ciema iedzīvotāju un personīgās atmiņas, materiāli lībiešu valodā, kas savākti vairāk nekā 20 iepriekšējos darba gados. Šie materiāli papildināti ar pēdējo gadu vākumu — 60 Kolkas iedzīvotāju atmiņu stāstījumiem. Apgādā Jumava ir iznākušas grāmatas „Lībiešu ciems, kura vairs nav” (2002.), „Lībiešu folklora” (2003.), „Mazirbe – mazs ciems jūrmalā” (2006.).
Grāmata par Kurzemes cietoksni 1944.–1945. gadā. Autors apraksta sešas Kurzemes lielkaujas, par pamatu ņemot “Daugavas vanagu” izdoto 11 sēriju grāmatu “Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā”. Rietumu pasaulē nokļuvušie virsnieki un karavīri tajā pavēsta visu, kas skar un attiecas uz Latviešu leģionu, jo kurš gan labāk varētu aprakstīt kaujas, ja ne paši kauju dalībnieki, it īpaši šo kauju vadoņi — izglītoti latviešu virsnieki. Vācu karavīru darbības aprakstam autors izmantojis divu vācu autoru — Vernera Haupta un Franča Kurovska aprakstītās epizodes. Autors apzināti izvairījies šajā grāmatā pieskarties tēmai par Latvijas Centrālo Padomi un kureliešu cīņām Kurzemē, kā arī izvairījies no citviet lasītiem zināmiem faktiem.
Ulmanis bija ļoti noslēpumains un noslēgts. Droši zināms: Ulmanis nedzēra, nesmēķēja, nebija antisemīts. Par dažām diskutablām Kārļa Pirmā un Pēdējā personības šķautnēm šajā grāmatā. Viesturs Avots grāmatā veicis smalku, faktoloģiski precīzu un argumentētu pētījums par vienu no nozīmīgākajām personībām Latvijas vēsturē. Autors vairāk koncentrējies uz Ulmaņa valdīšanas laiku, vairāk tā norietu, kā arī ieskicē dažas pikantas detaļas no Vadoņa privātās dzīves. Grāmatā ļoti daudz informācijas arī par Latvijas politisko situāciju Ulmaņlaikos.
Šīs grāmatas sagatavotājs Rihards Treijs, kas 2005. gadā publicēja monogrāfiju “Latvijas diplomātija un diplomāti (1918−1940)” un 2007. gadā biogrāfisku aprakstu “Zigfrīds Meierovics”, ir rūpīgi iepazinies arī ar Vilhelma Muntera dokumentiem Rīgas un Maskava arhīvos, attiecīgo literatūru un presi. Tas dod viņam tiesības apgalvot, ka šī pētījuma galvenais varonis nebija ne rusofils, ne anglofils vai ģermanofils. V. Munters bija latofils, kas, brīžam kļūdīdamies un maldīdamies, savā dziļākajā būtībā palika Latvijas patriots.
Grāmata veltīta vēsturiskajam 1988. gada Rakstnieku savienības paplašinātajam plēnumam, kas bija nozīmīgs un būtisks pagrieziena punkts tālākajā Latvijas attīstībā un ceļā uz neatkarības atjaunošanu. Anitas Grīnieces sastādītajā grāmatā ir apkopotas visas plēnumā teiktās runas, rezolūcija, nesen tapušās intervijas ar plēnuma dalībniekiem par redzējumu no šodienas skatu punkta, kas arī ir jauna vēsturiskās pieredzes liecība. Grāmata dos iespēju plašam lasītāju lokam atcerēties (vai, jaunākajai paaudzei, iepazīt) tik nozīmīgo pavērsienu savas valsts liktenī un cilvēkus, kas bija šī pavērsiena veidotāji. Tā būs lielisks izziņas materiāls un neatsverama vēstures liecība.
Grāmatas “Gadatirgi Latvijā” mērķis ir savākt un apkopot ziņas par gadatirgu norisi Latvijas novados, sistematizēt faktus, atmiņu stāstījumus par latviešu tautas lietišķās mākslas meistaru darinājumu Gadatirgu Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kas ir nozīmīgs pasākums Latvijas kultūras dzīvē. Grāmatai būs piecas daļas. Pirmā ir par gadatirgiem Kurzemē, par kurzemnieku bērnības atmiņām, par amatnieku piedzīvoto Brīvdabas muzeja Gadatirgū. Trīs nākošās daļas atspoguļos Latgalē, Vidzemē un Zemgalē iegūtos faktus un stāstījumus. Beidzamā piektā daļa būs veltīta Gadatirgum Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
Ceru, ka šīs grāmatas Jums sniegs ne vien vēsturiskus faktus par tēmu, bet ļaus izbaudīt teicēju stāstīto, tādējādi padarot zināšanas par gadatirgiem krāsainākas, dzīvākas un izdevums taps par izzinošu, patīkamu lasāmvielu gan tiem, kurus interesē Latvijas vēstures lappuses, gan arī tiem, kuri gribētu dziļāk iepazīt mūsu tautas raksturu.
Latviešu zinātnē un literatūrā pēc 1991.gada pievērsta uzmanība Latvijas iedzīvotāju fiziskajai iznīcināšanai PSRS okupācijas gados ( 1940. – 1990.), taču lasītājiem maz informācijas par cilvēku garīgo apspiešanu. Darbā analizēta PSRS cenzūras struktūra un darbība. Sevišķa vērība pievērsta bibliotēku, zinātnes un daiļliteratūras, radio, kinofilmu un televīzijas cenzūrai. Cenzūra pārbaudīja muzejus, mākslas darbus, tipogrāfijas, trimdas literatūru un bandroles. Darbā analizēti cenzūras politziņojumi. Pētījums atklāj PSRS cenzūras darbību Latvijas garīgās kultūras apspiešanā piecdesmit okupācijas gados un liek pārvērtēt daudzus PSRS valsts cenzūras laika izdevumus un to autorus, kā arī okupācijas laika cenzūru kopumā.
Grāmatā par Alberta Kaula radošo un reizē pretrunīgo personību stāsta 82 laikabiedri, arī A. Kaula radinieki. Daudzās personības intervējuši sabiedrībā pazīstamie Inguna Bauere, Aivars Berķis, Ilgonis Bite, Ilze Būmane, Ksenija, Zagorovska un Ēriks Hānbergs. Grāmatas lapaspusēs dažādu rangu vadošo darbinieku un kultūras personību atmiņas un vērtējumi. Pēc četru mēnešu sarakstes savu skatījumu par viedo latvieti atsūtīja arī Mihails Gorbočovs. Grāmatas ierosinātājs – Jānis Streičs, tekstu sakārtojis Ēriks Hānbergs, grāmatas apsaimniekotājs – Alberta Kaula līdzgaitnieks Aivars Andersons. Grāmata tapusi pateicoties bijušo un tagadējo ādažnieku, Ādažu novada domes, Amatas novada domes, vairāku zemnieku saimniecību un A. Kaula laikabiedru finansiālam atbalstam.
Alberts Kauls (15.10.1938 – 24.09.2008) bijis ilggadējs kolhoza “Ādaži” vadītājs. Veiksmīgi saimniekojot izpelnījies ādažnieku uzticību un labvēlību. Andra Šķēles valdības laikā bijis Zemkopības ministrs. Kauls no 1989. līdz 1990. gadam bija PSRS Prezidenta padomes loceklis. Bijis perestroikas aizsācēja Padomju Savienības prezidenta Mihaila Gorbačova padomnieks lauksaimniecības lietās.
“Alberts Kauls bija labs nacionālists padomju apstākļos. Tas nozīmē, ka arī liels demokrāts. Ja vēl zinām, ka sociālistiskā lauksaimnieka autoritāte bija Kārlis Ulmanis, tad viņa cilvēciskā un arī sabiedriskā pozīcija top daudz skaidrāka. Ne velti Mihails Gorbočovs, iepazinis Kanādas fermu saimniekošanu un vēlākieraudzijis agrofirmu Ādaži, izvēlējās latviešu saimniecības priekšsēdētāju par savu padomnieku, tātad arī viņa metodes – par paraugu toreizējās lielvalsts lauksaimniecībai.” Jānis Peters
Normans Deiviss "Eiropas vēsture" Apgādā “Jumava”, sadarbībā ar Ārlietu ministriju un Eiropas Komisiju, iznācis liels un vērienīgs projekts – vēsturnieku un politologu augsti vērtētās Londonas universitātes profesora Normana Deivisa monogrāfijas pirmreizējs tulkojums latviešu valodā. Tulkotāji – Maira Mora un Jānis Zīders, kuru pieredzi un profesionalitāti latviešu lasītāji jau novērtējuši apgāda “Jumava” agrāk izdotajās grāmatās – H. Kisindžers “Diplomātija” (tulk. M. Mora), R. D. Asmuss “NATO paplašināšanās” (tulk. J. Zīders, M. Treilona). Normana Deivisa grāmatas tulkojumi jau izdoti vairākās Eiropas Savienības valstīs, piemēram, Grieķijā, Itālijā, Lietuvā, kā arī ārpus tās robežām – Japānā, Ķīnā, Taivānā, Korejā, Krievijā u. c. N. Deivisa monogrāfijas izpētes priekšmets ir Eiropas vēsture no leduslaikmeta līdz aukstajam karam, no Reikjavīkas līdz Volgai, no Minosa līdz Mārgaretai Tečerei: šī ir ambiciozākā kontinenta vēsture, kas jebkad sarakstīta. Izskatot vēstures neizbēgamos konfliktus, sniedzot lielisku pasaules karu rezumējumu, autors palīdz lasītājam saprast dažādus viedokļus par Eiropas vēsturi kopumā, īpašu uzmanību pievēršot Austrumeiropas pagrimumam pēc Otrā pasaules kara, Padomju Savienības sabrukumam 20. gadsimta beigās, kā arī sniedzot ieskatu mūsdienu Eiropas stabilizēšanās tendencēs.
Autoru kolektīva pētījums par 20. gadsimta otrās puses režiju aptver procesus Krievijā, Vācijā, Lielbritānijā, Francijā, Itālijā, Polijā, Skandināvijā, ASV un citur. Monogrāfija tiek publicēta divos sējumos. Pirmais sējums veltīts Krievijas, Lielbritānijas un Polijas teātrim. Blakus procesa analīzei grāmatā tiek publicēti arī portreti par tādām leģendārām režisoru personībām kā Ježijs Grotovskis, Pīters Bruks, Jurijs Ļubimovs, Anatolijs Efross, Georgijs Tovstonogovs. Tāpat portreti veltīti arī tādiem joprojām aktīvi strādājošiem režisoriem, no kuriem vairāki labi pazīstami arī Latvijā, kā Marks Zaharovs, Romans Viktjuks, Ļevs Dodins. Gāmatā izmantoti Silvijas Radzobes, Valdas Čakares, Gunas Zeltiņas, Maijas Svarinskas, Georgija Tovstonogova, Edītes Tišheizeres, Baibas Kalnas, Evitas Mamajas, Edītes Tišheizeres raksti. Grāmatas otrās daļas izdošana tiek plānota 2010. gadā.
Tik plašs un sistemātisks pētījums par mūsdienu ārzemju teātri latviešu valodā tiek izdots pirmo reizi.
Grāmatā ir apkopts Jāņa Čakstes paša rakstītais un sacītais — atziņas, runas, raksti, vēstules un dokumenti. Šīs grāmatas nolūks ir izcelt Čakstes mūsdienīgumu, vienlaikus izgaismojot „viņa laika” vēsturisko kopainu. Jānis Čakste tiek parādīts ne tikai ar skaidrām politiskām kontūrām, bet arī kā cilvēciska personība.
Grāmata ir kultūras projekts, kas stāsta par Rūjienas pilsētas divām daļām – Pārupi, kurā ne mazums interesantu ielu un celtņu, un Kalnkrogu – Rūjienas industriālo rajonu. Precīzi tiek atspoguļota pilsētas vēsture, atrodoties karadarbības un ugunsnelaimju krustugunīs, kad svešzemju karapulki izstaigāja ne tikai pilsētas ielas, bet arī mājas, kuras spējušas pastāvēt gadsimtiem ilgi.
Savu grāmatu Jānis Ūdris nosaucis par “psiholoģisku restaurāciju” – viena no autora prioritātēm bijusi izanalizēt prezidenta Ulmaņa rīcības un lēmumu motivāciju. Arī šaubas un kļūdas brīžos, kad bija jāpieņem kardināli, Latvijas drošībai un nākotnei svarīgi lēmumi. Grāmatā izsekots arī Gunta Ulmaņa psiholoģiskās izaugsmes ceļš no Sibīrijas deportācijas nepilnu divu gadu vecumā līdz valsts augstākajam amatam un profesionālā pilnveidošanās sešos prezidentūras gados, kā arī psiholoģiskā aklimatizācija eksprezidenta statusā. Aktuāla grāmatas pievienotā vērtība ir Ulmaņa profesionālie spriedumi par Latvijas jaunāko attīstību: balstoties paša politiskajā pieredzē, Guntis Ulmanis skarbi vērtē šodienas politiķu profesionālo mazspēju un pilsonisko uzskatu šaurību. Eksprezidents analizē arī cilvēku skeptisko attieksmi pret politiķiem un pašu pilsonisko pasivitāti. Atsevišķās grāmatas nodaļas eksprezidents analizē jaunas Satversmes nepieciešamību un iespēju pašam atgriezties politikā.
“Džemma Skulme. Nospiedumi” stāsta par mākslinieces līdz šim vārdos neizteikto pusi, kuru prasmīgākie mākslas pazinēji bez tulkojuma kodētajā lietojumā jau ir lasījuši mākslinieces gleznās. Līdz šim tikai eļļas, akvareļa, akrila tehnikas valodā varēja iepazīt Džemmas Skulmes skaļi neizteiktās sarunas ar sevi, esamību, idejām, tukšumu, sapņiem. Žurnāliste Līga Blaua kopā ar mākslinieci izstaigā tālus atmiņu ceļus, uzticot papīram dzimtas vēstures līkločus, atmiņu spriedumus par cilvēkiem, kas, kaut arī uz īsu brīdi satikti, veidojuši Džemmu Skulmi par mākslinieci, kādu pazīstam gleznās, kā arī dalās atmiņās par Viju Artmani. Sirsnīgs, emocionāls stāsts par divām māksliniecēm, par mīlestību, attiecībām un mākslu.
Latviešu teātra un kino leģenda Vija Artmane savās lomās satikusies ar lieliskiem aktieriem. Pēc dažas spožas saspēles vēlāk radušies mīti, romantiskas versijas, arī tenkas… Bet patiesību zina tikai viņa. Kādas attiecības palikušas kā noslēpums, jo tās bija īstas un dziļas, tāpēc — citiem nerādāmas. “Visi mani partneri bija brīnišķīgi, bet daži — īpaši,” teica aktrise. Šis ir Vijas Artmanes stāsts par īpašajiem.
“Lomas ir jāsargā no dzīves kaislībām. Skatuves kaislība ir viens, un dzīves kaislība pavisam kas cits. Lomās esmu satikusies ar daudziem brīnišķīgiem partneriem, bet man jāsaka, latviešu aktieri ir īpaši. Viņi deg, viņos ir tā kvēle, kas silda un aizdedzina. Manā dzīvē ir bijis viss: slava, pielūgsme, brīnišķīgas lomas, bet tādas patiesas, cilvēciskas laimes un īstas mīlestības man nav bijis. Esmu bijusi tik tuvu robežai, aiz kuras sākas Nebūtība, ka esmu to sajutusi. Reizēm pret sevi rodas milzīgs žēlums, bet nenotek ne asariņa. Domāju: tas nevar būt, ka diena var pienākt bez manis. Uzausīs rīts, bet es nekā no šī pasaules skaistuma vairs neredzēšu. Tas nevar būt! Vēl ne!”
Šoreiz Ēriks Hānbergs lasītājiem piedāvā grāmatu “Tirgus stāsti”, kurā apraksta Rīgas Centrāltirgu, tā vēsturi, dažādus atgadījumus. Sadarbībā ar Misiņa bibliotēku grāmatā var atrast pavisam senus rakstus ne tikai par Centrāltirgu, bet arī par citiem tirgiem Latvijā. Tāpat grāmatā atradīsiet Rīgas Centrāltirgus valdes priekšsēdētājas Nanas Cibuļskas interesantos stāstus par Centrāltirgu, ko pati dēvē par “grāfisti, kurā katru dienu skan oratorija produktiem”.
Gadu ritumā lieluzņēmumā esmu saklausījies pulka romantiskus un samezglotus likteņstāstus. It īpaši nelielajā, bet ļoti aktīvajā tā dēvētajā Tirdzniecības laukumā, kur ieved, pārdod un pērk arī naktīs. Un kur svaigus jo svaigus hektāru labumus atgādā zemnieki. Pie automašīnām, kabīnēs, nojumēs, bet galvenokārt kafejnīciņā, kur var sātīgi un arī mundrinoši ieturēties un kur valodo lauki un galvaspilsēta. Es klausos un rakstu. Par savu Tirgu.
Apgāds “Jumava” ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalstu laidis klajā biogrāfisku vārdnīcu “Latgales kultūras darbinieki II”. Latgales kultūra ir daudznacionāla. To veido latvieši (latgalieši un citi tur dzīvojošie latvieši, saukti arī par baltiešiem), krievi, kas arī ir neviendabīgi — gadsimtiem seni Latgales iedzīvotāji, kādreiz uz Krievijas tāliem rietumu apgabaliem izsūtītie vecticībnieki, kas te ir iesakņojušies, un padomju laiku migrantu pēcteči. Liels ir baltkrievu piemaisījums, lielai daļai no viņiem senči te dzīvo kopš senseniem laikiem, viņi ir katoļi un īsti nezina, vai ir krievi, poļi vai baltkrievi. Latgalē ir daudz poļu un zināma, vēsturisko apstākļu nosacīta, poļu kultūras ietekme. Te dzīvo arī lietuvieši, liels ir ebreju īpatsvars, netrūkst čigānu. Šī grāmata pamatā veltīta latgaliešu kultūras darbiniekiem, tomēr dažos laikposmos un gadījumos atzīmēts cittautiešu ieguldījums Latgales kultūras veidošanā. Biogrāfiskajā vārdnīcā iekļautas Latgales ievērojamāko kultūras darbinieku - literātu, mūziķu, mākslinieku, teātra darbinieku u. c. – biogrāfijas. Izdevumu papildina autoru pārskati par galveno kultūras jomu attīstību Latgalē. Šis darbs izdots “Jumavas” kultūras projektu sērijā, kurā jau iznākusi grāmata “Latgales kultūras darbinieki I”, kā arī apjomīgs pētījums par Latgaliešu politiķiem un politiskajām partijām neatkarīgajā Latvijā.
Apgāds “Jumava” laidusi klajā Ērika Hānberga un Imanta Skrastiņa sarūpēto grāmatu “Āksts un Traģiķis. Edgars Liepiņš” Edgars Liepiņš vienmēr bijis gaidīts un pieprasīts. Bet vēl nekad neviens republikas ideoloģiskās dzīves augstāka vai zemāka ranga vadītājs nav aicinājis veidot humora un satīras programmu. Gluži otrādi: allaž visu krēslu ierēdņi raudzījušies ar bažām — ko tas Liepiņš atkal atļausies? Neraugoties uz tempu, paguvu pierakstīt šo to no E. Liepiņa teiktā. Piemēram: “Ja teļi pārmērīgi priecājas, būs lietus.” Vai atkal: “Dziediet visi vienu dziesmu, kas vienā istabā.” Ļoti jau gribētos, lai turpmākajos mākslinieka vakaros rezultējošā noskaņa būtu tāda kā šajā otrajā teicienā, nevis kā pirmajā. Edgars Liepiņš vienmēr jaunu izpausmi meklē. Un allaž arī pie sen pārbaudītā turas. Viņš nebaidās nodziedāt dziesmu, kas simtkārt skanējusi radio, televīzijā, koncertos. Aktieris nemaldīgi jūt, ko vēl ņem pretī. It īpaši laukos. Auksta ziemas diena. Sals kniebj pamatīgi. Uzpūšu dvašu — nobirst sniedziņš. Edgars Liepiņš uzvilcis kažokvestīti. Skatītāji ierāvušies mēteļos. Un tomēr — kā koncertētāji, tā klausītāji azartā. Aldaru iela skan. Garāmgājēji apstājas un raugās debesīs, no kurām ne ar vienu nesajaucamā Edgara Liepiņa balsī pats nelabais, spelgoņai par spīti, tautas gadsimtu asprātības bārsta.
Vēsturnieks, romāņu valodu filologs, tulkotājs un diplomāts Arnolds Spekke (1887-1972) ir vairāku grāmatu un publikāciju autors. Apgāds “Jumava” 2000. gadā atkāroti izdeva viņa “Atmiņu brīžus. A. Spekkes “Latvijas vēsture” (pirmoreiz izdota 1984. gada Stokholmā) hronoloģiski aptver šīs teritorijas attīstību, sākot no aizvēstures un beidzot ar Otro pasaules karu.
.. profesors Spekke, rakstot savu Latvijas vēsturi latviešu tautai visdrūmākajā, gandrīz vai pilnīgi bezcerīgajā padomju otrās okupācijas laikā, (..) vēlējās saglabāt ticību Latvijai un apliecināt pasaulei (darbs iznāca arī angļu valodā), ka Latvija, tāpat kā jebkura cita zeme un tauta ir pelnījusi brīvību, nevis iznīcību un aizmirstību.
Dr. habil. hist. Aivars Stranga
Latviešu vēstures likteņgaitas A. Spekke saistīja ar teritorijas ģeopolitisko situāciju, uzsverot, ka “tāda ir dzīve tautu un impēriju krustceļos”. Līdz ar to liela uzmanība pievērsta notikumiem attiecīgajos laikmetos kaimiņu zemēs, ieskicējot arī Eiropas vēstures norises.
Apgāds “Jumava” ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalstu laidis klajā biogrāfisku vārdnīcu “Latgales kultūras darbinieki”.
Latgales kultūra ir daudznacionāla. To veido latvieši (latgalieši un citi tur dzīvojošie latvieši, saukti arī par baltiešiem), krievi, kas arī ir neviendabīgi — gadsimtiem seni Latgales iedzīvotāji, kādreiz uz Krievijas tāliem rietumu apgabaliem izsūtītie vecticībnieki, kas te ir iesakņojušies, un padomju laiku migrantu pēcteči. Liels ir baltkrievu piemaisījums, lielai daļai no viņiem senči te dzīvo kopš senseniem laikiem, viņi ir katoļi un īsti nezina, vai ir krievi, poļi vai baltkrievi. Latgalē ir daudz poļu un zināma, vēsturisko apstākļu nosacīta, poļu kultūras ietekme. Te dzīvo arī lietuvieši, liels ir ebreju īpatsvars, netrūkst čigānu. Šī grāmata pamatā veltīta latgaliešu kultūras darbiniekiem, tomēr dažos laikposmos un gadījumos atzīmēts cittautiešu ieguldījums Latgales kultūras veidošanā. Biogrāfiskajā vārdnīcā iekļautas Latgales ievērojamāko kultūras darbinieku -literātu, mūziķu, mākslinieku, teātra darbinieku u. c. – biogrāfijas. Izdevumu papildina autoru pārskati par galveno kultūras jomu attīstību Latgalē.
Šis darbs izdots “Jumavas” kultūras projektu sērijā, kurā jau iznācis apjomīgs pētījums par Latgaliešu politiķiem un politiskajām partijām neatkarīgajā Latvijā.
Apkopojoša rakstura grāmata “Latvija Otrajā pasaules karā” (1939–1945), kas sarakstīta, lai parādītu objektīvu vēsturisko norišu ainu Latvijā pirmās padomju okupācijas periodā un “vācu laikā”.
Mīlēdams dzīvi, dzimto zemi, vasaru un līdzcilvēkus, viņš nemīlēja ziemu un cilvēka mūžam lemto dabisko gājienu cauri rudenim, pretī savai ziemai. Viņa lepnums slēpti un naksnīgi smagi protestēja, kad sāka pagurt sirds un pietrūka elpas, darot to, ko agrāk darīja viegli kā rotaļājoties. Lepnums stājās vietā, kur pirms tam valdīja neierobežota varēšana un uzvarētāja dabiskā sevis apzināšanās.
Viņš tika aizsaukts augusta tālumā vēl augstās saules pašā zenīta stundā mīļotās Ventas žilbinoši mirdzošās straumes vidū. Patiesībā vētrainās dabas un uguns stihijas dēļ tas varēja notikt daudz ātrāk, gandrīz katru reizi, kad viņš gluži kā Blaumaņa Edgars auļojoša zirga mugurā bija kraujas malā.
Tā nav visa dzīve, kura tagad jūsu priekšā. Vēl paliek tā, kas ne-teātrī.
"Tu nekad nepasaki visu," asredzīgi un drusku pārmetoši reizēm izsaucās H. L. Visu - nē. Ne politikā, mākslā, ne personiskās sarunās.
"Filipo Pauluči (1779-1849) vārdam es uzdūros pirms dažiem gadiem, kad biju Itālijas vēstnieks Rīgā. Šim ievērojamam cilvēkam, kas daudzējādā ziņā atgādina romānu varoni, bijusi liela nozīme Latvijas vēsturē. Ar savu darbību viņš netieši veicinājis arī latviešu nacionālo atmodu, taču viņa vārds bija aizmirsts. Latvija ir nobriedusi, lai skaidru skatienu izvērtētu vēsturi, piešķirot patieso vērtību nacionālās identitātes saknēm, kā arī personībām, kas latviešu tautai palīdzējušas iemantot pašapziņu."
Nākamais nozīmīgākais Ievas Zoles veikums biogrāfiskajā žanrā. Māra Ķimele šajās sarunās līdzinās smalkai, augstai marmora arkai, caur kuru vējš nemitīgi dzen domu debesis.
"Vislabākā sargāšanās ir, kad tu vairs nesargājies, problēmas tev it kā iziet cauri, un nekas nepaliek. Tu ej pretī visam un ļauj notikt" - Māra Ķimele."
Inga Ābele
Režisores Māras Ķimeles profesionālās pieredzes grāmata ir ļoti personiska un tādēļ aizraujoši lasāma. Mārai ir sava teātra ideja, un viņa katrā izrādē meklē mākslinieciski iedarbīgāko veidu to apliecināt. Sarunās ar teātra zinātnieci Ievu Zoli burtiski pulsē Māras dzīvā, urdošā doma, atziņas, kurām var piekrist vai ne. Tāpat kā viņas iestudējumiem. Bet man arī Māras radošās neveiksmes ir interesantākas nekā daža cita režisora veiksmes. Šāda līmeņa grāmata ir mūsu teātra literatūrā ļoti gaidīta.
Vai zināt, kālab pirmajam, autoritatīvākajam un ilggadējākajam (1918-1925, ar īsu pārtraukumu) neatkarīgās Latvijas ārlietu ministram Meierovicam bija divi vārdi Zigfrīds un Anna? Esat informēti, ka viņš divas reizes (1921.VI-1922.XI, 1923.VI-1924.I) vienlaikus bija arī Latvijas Republikas Ministru prezidents? Neticami, bet fakts, ka mazā Latvija ir pieteikusi karu lielajai Vācijai (1919.XI), bet drīz pēc tam (1920.VI) noslēgusi mieru ar dižo kaimiņvalsti (1920.X).
Par šiem maz zināmajiem, bet arī daudz vairāk iepazītiem Latvijas vēstures, politikas un diplomātijas jautājumiem var izlasīt šajā grāmatā. Tā nav tapusi vienā nedēļā, mēnesī vai gadā. Izdevuma autors pētī starpkaru (1918-1940) problēmas jau savas desmit ziemvasaras, šajā laikā konspektīvi rakstot par Z. Meierovicu vairākās grāmatās, kā arī presē. Saņēmis apgāda "Jumava" piedāvājumu sagatavot monogrāfiju par dižo latviešu valstsvīru un diplomātu Z. Meierovicu, es uzskatīju par savu godu to izdarīt.
Kā tas izdevies, par to spriest jums, lasītāji.
Rihards Treijs
Šis darbs tiek izdots sērijā "Grāmata visai ģimenei", kas tiek veidota sadarbībā ar "Neatkarīgo Rīta Avīzi".
Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa Dr. h. hist., prof. Ēvalda Mugurēviča (1931) galvenie pētniecības virzieni ir viduslaiku arheoloģija, rakstītie vēstures avoti un izcilas personības Latvijas vēsturē.
Pulkvedis Oskars Kalpaks, kaut pārstāvēja nelielu tautu, tāpat kā tālaika ievērojamākie karavadoņi, prata veiksmīgi izmantot labvēlīgo vēsturisko situāciju Pirmā pasaules kara beigās, lai Krievijas impērijas sabrukuma apstākļos sekmīgi cīnītos par savas tautas valstisko neatkarību. Kalpaks bija Latvijas armijas pamatlicējs, 1919. gada sākumā veiksmīgi saliedējot sev pakļautos karavīrus kaujas spējīgā 1. latviešu atsevišķā bataljonā, un pelnīti kļuvu par latviešu nacionālā virsnieka simbolu.
Kad Georgs Frīdrihs Ferdinands Kūfalts (Kuphaldt) rudeņos pats savām rokām ieziemoja vārīgākos svešzemju kociņus, ko bija iestādījis kanāla malā, neviens nebrīnījās, jo zināja, ka dzimst pasaules skaistākajām pilsētām līdzvērtīgs daiļums. Kad Rīgas Dārzu direktors Kūfalts projektēja Krievijas caram karaliskus parkus Pēterburgā, Piemaskavā un Krimā, visi to uztvēra kā pašsaprotamu lietu, jo "Rīgas galvenais dārznieks to spēj". Kad jebkurā gadalaikā mēs pastaigājamies pa kādu no Rīgas dārziem vai parkiem, priecājoties par to krāšņumu, apziņu silda doma par to, ka Kūfaltam ar savu talantu izdevās pacelt rīdzinieku pašapziņu līdz Berlīnes, Londonas vai Parīzes parkos staigājošo pilsoņu lepnumam. Kurš cels mūsu pašapziņu šodien?
Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis
Ainavu arhitekts Georgs Frīdrihs Ferdinands Kūfalts dzimis 1853. gada 6. jūnijā Plēnes pilsētiņā Holšteinā. Jau 27 gadu vecumā viņš kļuva par Rīgas dārzu un parku direktoru. Viņa pirmais darbs bija Bastejkalna pārbūve, ko varam vērot vēl šodien. Arī Kanālmalas, Esplanādes, Arkādijas parka un Mežaparka apstādījumus projektējis un labiekārtojis G. Kūfalts. To 35 gadu laikā, kad arhitekts strādāja Rīgā, viņš projektēja un vadīja darbus arī daudzos citos vēl šodien ievērojamos apstādījumu projektos. Viņa darbs redzams Cīravas un Kazdangas parkos Kurzemē, Elejas muižā Zemgalē. Igaunijā pilsētas centrālo parku plānojumu viņš pārveidojis Tallinā un Pērnavā. Daudz darba ieguldījis apstādījumu veidošanā Pēterpilī, Krimā, Dagomisā Sočos, Somijā un citur.
Augusts Bīlenšteins (1826-1907) - vācu izcelsmes Dobeles mācītājs - valodnieks, arheologs, etnogrāfs un ģeogrāfs vienā personā. Viņa nopelnus zinātnē laikabiedri atzina un augstu vērtēja. A. Bīlenšteins bija Pēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Kēnigsbergas un Tērbatas universitātes goda doktors.
Paliekoša vērtība ir A. Bīlenšteina pētījumiem latviešu valodniecībā. Viņa monumentālo darbu vēsturiskajā ģeogrāfijā par latviešu tautības un valodas robežām izmantoja, kad pēc etniskā principa tika nospraustas Latvijas valsts robežas.
Mūža nogalē sarakstītās grāmatas par latviešu koka celtnēm un priekšmetiem 1. daļa latviešu valodā izdota 2001. gadā. Otrā daļa - "Latviešu koka iedzīves priekšmeti" - ir unikāla liecība par latviešiem 19. gadsimtā. "Tautas raksturs izpaužas veidā, kā tā dzīvo, kā ģērbjas, kā ēd un dzer, kā izklaidējas un kā strādā, kādi ir tās darbarīki un mājokļi," rakstīja A. Bīlenšteins savā autobiogrāfijā.
Grāmata “Latvijas vēsture: 20. gadsimts” franču valodā tapusi, sadarbojoties autoru kolektīvam, tāpēc balstās uz plašu avotu klāstu, sniedzot lasītājam iespējami objektīvu Latvijas vēstures ainu pagājušajā gadsimtā.
Grāmatā liela vērība pievērsta līdzšinējo mītu kliedēšanai, nozīmīgākos vēstures faktus un procesus aplūkojot Eiropas vēstures kontekstā un izvērtējot no Latvijas valsts skatpunkta.
Grāmatas recenzenti: Latvijas ārlietu ministrs A. Pabriks un Konkordijas universitātes prodekāns, kā arī vecākais līdzstrādnieks Tartu Eiro koledžā – Pauls Gobls.
Kā savulaik par šo grāmatu izteicās Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga: “Nenoliedzami, ka šis ir darbs par Latvijas tautu un valsti, tās likteņgaitām gadsimta garumā. Bet tas nav tikai šaurs latviešu vēsturnieku skatījums uz aizvadītajiem notikumiem un procesiem, vadoties no lokālpatriotisma principiem. Tas ir mēģinājums pacelties pāri vienas nācijas, kādas sabiedrības grupas interesēm un objektīvi izprast notikušo. Ir apsveicama autoru cenšanās analizēt un vērtēt Latvijas vēsturi ciešā kopsakarībā un sasaistē ar Eiropas un pasaules norisēm.
Darbā autori ir aprakstījuši un analizējuši daudzus agrāk noklusētus un sarežģītus jautājumus Latvijas vēsturē: padomju un nacistu režīma okupāciju un tās sekas, holokaustu, komunistu varas veiktās masu deportācijas, kolaboracionismu, pretestību okupācijai. Grāmatā arī ir dots daudzu redzamu apskatāmā laika politiķu un sabiedrībā pazīstamu cilvēku vērtējums. Zināmā mērā darbs atspoguļo pašreizējo Latvijas jaunāko laiku vēstures attīstības līmeni, iezīmējot arī jautājumus, kur nākotnē nepieciešama tālāka padziļināta un detalizētākā pētniecība. Paveiktais ir apliecinājums tam, ka vēsture un tās pētīšana ir nebeidzams process, kas cenšas noskaidrot, kas un kāpēc ar mums tā noticis.”
Apgāds “Jumava” ir laidis klajā brīvžurnālista, pazīstamā publicista un 9. Saeimas deputāta Visvalža Lāča grāmatu “Nacionālisms un brīvība”, kurā apkopotas autora publicistiskās esejas.
Grāmatā tiek apskatīts nacionālisma jēdziens, nacionālisms saistībā ar latviešu tautas vēsturi un valodu, tautas saistība ar kultūru un ētiku, tautas pašapziņa un pašcieņa, latviešu patriotisms un garīgās vērtības, kas jāīsteno politikā.
Ojārs Jānis Zanders (dzimis 1931. gada 11. martā Jaungulbenes pagasta Lejiešos) – literatūrpētnieks un grāmatzinātnieks, kultūrvēsturnieks, rakstījis arī dzejoļus un stāstus. O. Zanders publicējis vairāk nekā 1000 rakstus par kultūras mantojumu, kultūru mijiedarbību un Rīgas grāmatniecību. Sarakstījis grāmatas “Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks" (1988), “Senās grāmatas Rīgā (1988, ceļvedis Rīgas grāmatas 400 gadu jubilejas izstādei), “Dažādu gadu balsis” (1999, dzejoļu krājums), “Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā (13. - 17. gs.)”, “Gadsimtu silueti Rīgas bruģakmeņos" (2002).
Šajā izdevumā publicētas dažādos gados tapušas Ojāra Zandera apceres par 19. un 20. gadsimta zināmiem un mazāk zināmiem Vidzemes novada kultūras darbiniekiem – literātiem, mūziķiem un māksliniekiem.
Šī, autora sestā grāmata, ir viņa sveiciens dzimtajai pusei – Gulbenei, Vidzemes novadam un mūsu Tēvzemei.
Šī grāmata, ko rakstījuši Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teātra zinātnieki un kritiķi, veltīta Baltijas režijai 20.gadsimta otrajā pusē. Rakstos analizēti teātra procesi un izcilākās personības Latvijas, Lietuvas un Igaunijas režijā, kā arī aktiermākslā, scenogrāfijā, dramaturģijā, teātra mūzikā sākot ar Otrā pasaules kara beigām un ietiecoties 2005.gadā.
Pārskatos par režijas attīstību aplūkoti kā minētie, tā arī visi citi šai laikā stradājušie režisori.
Projekts ir pirmreizējs- nekad agrāk nav tapis vienots pētījums, kas izsokotu Baltijas valstu teātra attīstībai, kur, tieši tā pat kā mūsu vēsturē, ir ļoti daudz kopīga.
Trimdas tautieša atmiņas par jaunību, Latvijas brīvvalsts gadiem, okupāciju un tai sekojošo emigrāciju uz ASV. Autors saistošā valodā apraksta gan latviešu diasporas dzīvi Rietumos, gan aizraujoši stāsta par personīgajām gaitām, strādājot izplatījuma tehnoloģiju programmu īstenošanā kosmosa izpētes jomā NASā.
Grāmatā uz laikmeta fona parādīta Gustava Zemgala personības izaugsme, atainojot viņa dzīves svarīgākos posmus. Izmantotas laikabiedru atmiņas, arhīvu dokumenti, Tautas padomes un Saeimas sēžu protokoli, kā arī publikācijas presē.
Māras Caunes grāmata “Rīgas pils — senā un mainīgā” ir pētījums par Rīgas pili no viduslaikiem līdz mūsdienām. Grāmatas desmit nodaļās un pielikumā izklāstītas atšķirīgas Rīgas pils būvvēstures problēmas, no kurām daļa (Vidzemes guberņas arhitektu veikums, labierīcības pilī) literatūrā tiek aplūkota pirmoreiz. Grāmatā autore turpina monogrāfijā “Rīgas pils” (2001) aizsākto pētījumu par šīs Latvijai tik nozīmīgās celtnes vēsturi.
Grāmata “Ceļš uz Latvijas valsti (1914-1922)”, ir uzrakstīta saskaņā ar zinātniski populārā žanra prasībām un apskata Latvijas valsts dzimšanu un nostiprināšanos, sākot no latviešu strēlnieku cīņām līdz Latvijas 1. Saeimai.
viens otru ieraudzījām tad, kad man jau nāca vienpadsmitais gads. Kā tēvam izdevās Vorkutas lēģeru apstākļos saglabāt pilnīgi visas mammas vēstules, es nezinu. Taču fakts paliek fakts: tēvs mirstot novēlēja, lai šīs vēstules tiktu man atdotas manas pilngadības dienā, un mamma izpildīja viņa gribu. 
gaitās (1944-1945).
Krimuldas novada vēstures grāmata ir ļoti nozīmīga, jo vēsta par notikumiem, kuru liecības glabājas arhīvos, cilvēku atimiņās un katrā novada sētā, katrā takā un pakalnā. Šī grāmata dod mums iespēju labāk izzināt novada vēsturi un iepazīt tos ļaudis, kuri šeit dzīvojuši, strādājuši un likuši novada vārdam skanēt tuvējā apkārtnē, mūsu valstī un visā plašajā pasaulē. Šī grāmata būs saistoša lasāmviela, kurā daudzi atradīs savu tēvu un vectēvu, senču un kaimiņu, skolu, ciemu, viensētu un citu apkārtnes vietu pieminējumu, uzzinot to nozīmi vēsturisku notikumu griežos. Atklājiet, kas tagadējiem novadniekiem ir bijis atšķirīgs un kopīgs pirms simts un vairāk gadiem!
Aktieru un humoristu Jāņa Jarāna un Daiņa Porganta megapopulārais duets „Imanta – Babīte nepietur” 2011. gada beigās svinēs savu divdesmit piekto dzimšanas dienu. Jā, viņus var mīlēt, viņus var nīst, taču nenoliedzami, tautas mīlestību un popularitāti sen iekarojušie mākslinieki ir sava veida ūnikums – tik ilgi, šķiet, neviens komiķu duets, vismaz neatkarīgajā Latvijā, nav pastāvējis. Tālab Jāņa Jarāna un Daiņa Porganta padarītais pavisam noteikti ir ierakstāms Latvijas izklaides industrijas vēstures annālēs – kā neatņemama sava laika liecība un sastāvdaļa. Kaut vai tādēļ, ka „Imanta – Babīte nepietur” jau sen pārsniegusi viena šova vai TV raidījuma robežas... Grāmatā publicēti jocīgi atgadījumi un atmiņu stāsti par raidījuma „Imanta – Babīte” tapšanas laiku, par cilvēkiem, kas strādājuši pie raidījuma. Papildināta ar jauniem skečiem un jokiem, kā arī vecām un iemīļotām anektdotēm. Grāmatā iekļautas arī fotogrāfijas no Jāņa Jarāna un Daiņa Porganta privātās kolekcijas
Autors Valdis Rūja — dzejnieks, aktieris, radošais darbinieks (īstajā vārdā Valdis Kriķis) savā jaunajā grāmatā “Rūjienas mozīka’’ apkopojis labākās un spilgtākās balādes par Latvijas senvēsturi, strēlniekiem, kultūras personībām un savu dzimto vietu — Rūjienu.
Iepazīsti Latgales tirgus vēsturi un tautas lietišķās mākslas meistaru darinājumus! 
Что о Латвии знают иностранцы? Обычно только то, что это балтийское (а не балканское) государство, пережившее войну, фашистскую оккупацию и пятьдесят лет жизни в составе СССР, а теперь ставшее членом ЕС и НАТО. Что ещё надо узнать о Латвии?
Pētījums par 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta pirmā gadu desmita teātra režiju aptver galvenās tendences Vācijā, Francijā, Itālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Blakus procesa analīzei grāmata piedāvā arī tādu pasaulslavenu režisoru portretus kā Roberts Vilsons, Žans Vilārs, Žans Luijs Baro, Ariana Mnuškina, Franks Kastorfs, Kristofs Martālers, Pīna Bauša, Roberts Sturua.
Iznākusi grāmata par Aizsargu organizāciju Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē no 1919. – 1940. gadam! 
Jāņa Petera un Andžila Remesa grāmatā “Maestro. Raimonds Pauls” atklājas, kādu viņu pazīst klausītāji, viņa dziesmu izpildītāji, ģimene. Komponista dzīves epizodes un attēli stāsta par īpašu talantu un neviltotu klausītāju mīlestību.
Totalitārās cenzūras uzraudzībā veiktā “sociālisma celtniecība” bija ne tikai sociālisma vājināšana, bet arī nācijas gara spēka nīcināšana.
Latvija teritorijas ziņā ir maza zeme ar nelielu iedzīvotāju skaitu. Tā vienmēr atradusies satiksmes ceļu un lielvalstu ģeopolitisko interešu krustpunktā. Grāmata “Latvijas vēsture” piedāvā aprakstošu valsts vēstures izklāstu, sākot no aizvēstures un beidzot ar 21.gadsimtu. Tās vieglā valoda un uzsvars uz svarīgāko ļauj gūt kompaktu ieskatu Latvijas politikā, kultūrā un sociālajos procesos vairāku gadsimtu griezumā. 
Grāmata veltīta Latvijas Nacionālā teātra aktiera Kārļa Sebra (1914 - 2009) piemiņai, tas ir mēģinājums saglabāt mākslinieka unikālās personības būtību. Kārļa Sebra monolītums sastāv gan no pamatīgām tradicionālām vērtībām, gan no daudziem smalkiem attiecību stīgojumiem, kurus tinot, jārīkojas uzmanīgi, lai nepārtrūktu īpašā „sebriskā” garša.
Grāmatā “Senais lībiešu ciems Kolka” ir apkopota un atspoguļota Kolkas ciema kultūrvēsture vairāku gadsimtu garumā — no 1040. gada, kad Kolka pirmo reizi minēta vēstures avotos līdz pat mūsdienām. Akcentēta tradicionālās kultūras — dzīves veida, izglītības, tradīciju, muzikālās kultūras, reliģiskās piederības, folkloras nozīme ciema vēsturē un attīstībā. Darbā plaši atspoguļota lībiešu dzimtu attīstība un pēctecība Kolkas ciemā. Grāmatas veidošanā izmantoti arhīvu, bibliotēku materiāli, Kolkas ciema iedzīvotāju un personīgās atmiņas, materiāli lībiešu valodā, kas savākti vairāk nekā 20 iepriekšējos darba gados. Šie materiāli papildināti ar pēdējo gadu vākumu — 60 Kolkas iedzīvotāju atmiņu stāstījumiem.
Grāmata par Kurzemes cietoksni 1944.–1945. gadā. Autors apraksta sešas Kurzemes lielkaujas, par pamatu ņemot “Daugavas vanagu” izdoto 11 sēriju grāmatu “Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā”. Rietumu pasaulē nokļuvušie virsnieki un karavīri tajā pavēsta visu, kas skar un attiecas uz Latviešu leģionu, jo kurš gan labāk varētu aprakstīt kaujas, ja ne paši kauju dalībnieki, it īpaši šo kauju vadoņi — izglītoti latviešu virsnieki. Vācu karavīru darbības aprakstam autors izmantojis divu vācu autoru — Vernera Haupta un Franča Kurovska aprakstītās epizodes. Autors apzināti izvairījies šajā grāmatā pieskarties tēmai par Latvijas Centrālo Padomi un kureliešu cīņām Kurzemē, kā arī izvairījies no citviet lasītiem zināmiem faktiem.
Ulmanis bija ļoti noslēpumains un noslēgts. Droši zināms: Ulmanis nedzēra, nesmēķēja, nebija antisemīts. Par dažām diskutablām Kārļa Pirmā un Pēdējā personības šķautnēm šajā grāmatā. 
Šīs grāmatas sagatavotājs Rihards Treijs, kas 2005. gadā publicēja monogrāfiju “Latvijas diplomātija un diplomāti (1918−1940)” un 2007. gadā biogrāfisku aprakstu “Zigfrīds Meierovics”, ir rūpīgi iepazinies arī ar Vilhelma Muntera dokumentiem Rīgas un Maskava arhīvos, attiecīgo literatūru un presi. Tas dod viņam tiesības apgalvot, ka šī pētījuma galvenais varonis nebija ne rusofils, ne anglofils vai ģermanofils. V. Munters bija latofils, kas, brīžam kļūdīdamies un maldīdamies, savā dziļākajā būtībā palika Latvijas patriots.
Grāmata veltīta vēsturiskajam 1988. gada Rakstnieku savienības paplašinātajam plēnumam, kas bija nozīmīgs un būtisks pagrieziena punkts tālākajā Latvijas attīstībā un ceļā uz neatkarības atjaunošanu. Anitas Grīnieces sastādītajā grāmatā ir apkopotas visas plēnumā teiktās runas, rezolūcija, nesen tapušās intervijas ar plēnuma dalībniekiem par redzējumu no šodienas skatu punkta, kas arī ir jauna vēsturiskās pieredzes liecība. Grāmata dos iespēju plašam lasītāju lokam atcerēties (vai, jaunākajai paaudzei, iepazīt) tik nozīmīgo pavērsienu savas valsts liktenī un cilvēkus, kas bija šī pavērsiena veidotāji. Tā būs lielisks izziņas materiāls un neatsverama vēstures liecība.
Grāmatas “Gadatirgi Latvijā” mērķis ir savākt un apkopot ziņas par gadatirgu norisi Latvijas novados, sistematizēt faktus, atmiņu stāstījumus par latviešu tautas lietišķās mākslas meistaru darinājumu Gadatirgu Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kas ir nozīmīgs pasākums Latvijas kultūras dzīvē. Grāmatai būs piecas daļas. Pirmā ir par gadatirgiem Kurzemē, par kurzemnieku bērnības atmiņām, par amatnieku piedzīvoto Brīvdabas muzeja Gadatirgū. Trīs nākošās daļas atspoguļos Latgalē, Vidzemē un Zemgalē iegūtos faktus un stāstījumus. Beidzamā piektā daļa būs veltīta Gadatirgum Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
Latviešu zinātnē un literatūrā pēc 1991.gada pievērsta uzmanība Latvijas iedzīvotāju fiziskajai iznīcināšanai PSRS okupācijas gados ( 1940. – 1990.), taču lasītājiem maz informācijas par cilvēku garīgo apspiešanu. Darbā analizēta PSRS cenzūras struktūra un darbība. Sevišķa vērība pievērsta bibliotēku, zinātnes un daiļliteratūras, radio, kinofilmu un televīzijas cenzūrai. Cenzūra pārbaudīja muzejus, mākslas darbus, tipogrāfijas, trimdas literatūru un bandroles. Darbā analizēti cenzūras politziņojumi. Pētījums atklāj PSRS cenzūras darbību Latvijas garīgās kultūras apspiešanā piecdesmit okupācijas gados un liek pārvērtēt daudzus PSRS valsts cenzūras laika izdevumus un to autorus, kā arī okupācijas laika cenzūru kopumā.
Grāmatā par Alberta Kaula radošo un reizē pretrunīgo personību stāsta 82 laikabiedri, arī A. Kaula radinieki. Daudzās personības intervējuši sabiedrībā pazīstamie Inguna Bauere, Aivars Berķis, Ilgonis Bite, Ilze Būmane, Ksenija, Zagorovska un Ēriks Hānbergs. Grāmatas lapaspusēs dažādu rangu vadošo darbinieku un kultūras personību atmiņas un vērtējumi. Pēc četru mēnešu sarakstes savu skatījumu par viedo latvieti atsūtīja arī Mihails Gorbočovs. 
Normans Deiviss "Eiropas vēsture" Apgādā “Jumava”, sadarbībā ar Ārlietu ministriju un Eiropas Komisiju, iznācis liels un vērienīgs projekts – vēsturnieku un politologu augsti vērtētās Londonas universitātes profesora Normana Deivisa monogrāfijas pirmreizējs tulkojums latviešu valodā. Tulkotāji – Maira Mora un Jānis Zīders, kuru pieredzi un profesionalitāti latviešu lasītāji jau novērtējuši apgāda “Jumava” agrāk izdotajās grāmatās – H. Kisindžers “Diplomātija” (tulk. M. Mora), R. D. Asmuss “NATO paplašināšanās” (tulk. J. Zīders, M. Treilona). Normana Deivisa grāmatas tulkojumi jau izdoti vairākās Eiropas Savienības valstīs, piemēram, Grieķijā, Itālijā, Lietuvā, kā arī ārpus tās robežām – Japānā, Ķīnā, Taivānā, Korejā, Krievijā u. c. N. Deivisa monogrāfijas izpētes priekšmets ir Eiropas vēsture no leduslaikmeta līdz aukstajam karam, no Reikjavīkas līdz Volgai, no Minosa līdz Mārgaretai Tečerei: šī ir ambiciozākā kontinenta vēsture, kas jebkad sarakstīta. Izskatot vēstures neizbēgamos konfliktus, sniedzot lielisku pasaules karu rezumējumu, autors palīdz lasītājam saprast dažādus viedokļus par Eiropas vēsturi kopumā, īpašu uzmanību pievēršot Austrumeiropas pagrimumam pēc Otrā pasaules kara, Padomju Savienības sabrukumam 20. gadsimta beigās, kā arī sniedzot ieskatu mūsdienu Eiropas stabilizēšanās tendencēs.
Autoru kolektīva pētījums par 20. gadsimta otrās puses režiju aptver procesus Krievijā, Vācijā, Lielbritānijā, Francijā, Itālijā, Polijā, Skandināvijā, ASV un citur. Monogrāfija tiek publicēta divos sējumos. Pirmais sējums veltīts Krievijas, Lielbritānijas un Polijas teātrim. Blakus procesa analīzei grāmatā tiek publicēti arī portreti par tādām leģendārām režisoru personībām kā Ježijs Grotovskis, Pīters Bruks, Jurijs Ļubimovs, Anatolijs Efross, Georgijs Tovstonogovs. Tāpat portreti veltīti arī tādiem joprojām aktīvi strādājošiem režisoriem, no kuriem vairāki labi pazīstami arī Latvijā, kā Marks Zaharovs, Romans Viktjuks, Ļevs Dodins. Gāmatā izmantoti Silvijas Radzobes, Valdas Čakares, Gunas Zeltiņas, Maijas Svarinskas, Georgija Tovstonogova, Edītes Tišheizeres, Baibas Kalnas, Evitas Mamajas, Edītes Tišheizeres raksti. Grāmatas otrās daļas izdošana tiek plānota 2010. gadā. 
Grāmatā ir apkopts Jāņa Čakstes paša rakstītais un sacītais — atziņas, runas, raksti, vēstules un dokumenti. Šīs grāmatas nolūks ir izcelt Čakstes mūsdienīgumu, vienlaikus izgaismojot „viņa laika” vēsturisko kopainu. Jānis Čakste tiek parādīts ne tikai ar skaidrām politiskām kontūrām, bet arī kā cilvēciska personība.
Grāmata ir kultūras projekts, kas stāsta par Rūjienas pilsētas divām daļām – Pārupi, kurā ne mazums interesantu ielu un celtņu, un Kalnkrogu – Rūjienas industriālo rajonu. 
Savu grāmatu Jānis Ūdris nosaucis par “psiholoģisku restaurāciju” – viena no autora prioritātēm bijusi izanalizēt prezidenta Ulmaņa rīcības un lēmumu motivāciju. Arī šaubas un kļūdas brīžos, kad bija jāpieņem kardināli, Latvijas drošībai un nākotnei svarīgi lēmumi. 
“Džemma Skulme. Nospiedumi” stāsta par mākslinieces līdz šim vārdos neizteikto pusi, kuru prasmīgākie mākslas pazinēji bez tulkojuma kodētajā lietojumā jau ir lasījuši mākslinieces gleznās. Līdz šim tikai eļļas, akvareļa, akrila tehnikas valodā varēja iepazīt Džemmas Skulmes skaļi neizteiktās sarunas ar sevi, esamību, idejām, tukšumu, sapņiem. Žurnāliste Līga Blaua kopā ar mākslinieci izstaigā tālus atmiņu ceļus, uzticot papīram dzimtas vēstures līkločus, atmiņu spriedumus par cilvēkiem, kas, kaut arī uz īsu brīdi satikti, veidojuši Džemmu Skulmi par mākslinieci, kādu pazīstam gleznās, kā arī dalās atmiņās par Viju Artmani. 
Latviešu teātra un kino leģenda Vija Artmane savās lomās satikusies ar lieliskiem aktieriem. Pēc dažas spožas saspēles vēlāk radušies mīti, romantiskas versijas, arī tenkas… Bet patiesību zina tikai viņa. Kādas attiecības palikušas kā noslēpums, jo tās bija īstas un dziļas, tāpēc — citiem nerādāmas. “Visi mani partneri bija brīnišķīgi, bet daži — īpaši,” teica aktrise. Šis ir Vijas Artmanes stāsts par īpašajiem.
Šoreiz Ēriks Hānbergs lasītājiem piedāvā grāmatu “Tirgus stāsti”, kurā apraksta Rīgas Centrāltirgu, tā vēsturi, dažādus atgadījumus. Sadarbībā ar Misiņa bibliotēku grāmatā var atrast pavisam senus rakstus ne tikai par Centrāltirgu, bet arī par citiem tirgiem Latvijā. Tāpat grāmatā atradīsiet Rīgas Centrāltirgus valdes priekšsēdētājas Nanas Cibuļskas interesantos stāstus par Centrāltirgu, ko pati dēvē par “grāfisti, kurā katru dienu skan oratorija produktiem”. 
Apgāds “Jumava” ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalstu laidis klajā biogrāfisku vārdnīcu “Latgales kultūras darbinieki II”.
Apgāds “Jumava” laidusi klajā Ērika Hānberga un Imanta Skrastiņa sarūpēto grāmatu “Āksts un Traģiķis. Edgars Liepiņš”
Vēsturnieks, romāņu valodu filologs, tulkotājs un diplomāts Arnolds Spekke (1887-1972) ir vairāku grāmatu un publikāciju autors. Apgāds “Jumava” 2000. gadā atkāroti izdeva viņa “Atmiņu brīžus. A. Spekkes “Latvijas vēsture” (pirmoreiz izdota 1984. gada Stokholmā) hronoloģiski aptver šīs teritorijas attīstību, sākot no aizvēstures un beidzot ar Otro pasaules karu. 
Apgāds “Jumava” ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalstu laidis klajā biogrāfisku vārdnīcu “Latgales kultūras darbinieki”.
Apkopojoša rakstura grāmata “Latvija Otrajā pasaules karā” (1939–1945), kas sarakstīta, lai parādītu objektīvu vēsturisko norišu ainu Latvijā pirmās padomju okupācijas periodā un “vācu laikā”.
Mīlēdams dzīvi, dzimto zemi, vasaru un līdzcilvēkus, viņš nemīlēja ziemu un cilvēka mūžam lemto dabisko gājienu cauri rudenim, pretī savai ziemai. Viņa lepnums slēpti un naksnīgi smagi protestēja, kad sāka pagurt sirds un pietrūka elpas, darot to, ko agrāk darīja viegli kā rotaļājoties. Lepnums stājās vietā, kur pirms tam valdīja neierobežota varēšana un uzvarētāja dabiskā sevis apzināšanās.
"Filipo Pauluči (1779-1849) vārdam es uzdūros pirms dažiem gadiem, kad biju Itālijas vēstnieks Rīgā. Šim ievērojamam cilvēkam, kas daudzējādā ziņā atgādina romānu varoni, bijusi liela nozīme Latvijas vēsturē. Ar savu darbību viņš netieši veicinājis arī latviešu nacionālo atmodu, taču viņa vārds bija aizmirsts. Latvija ir nobriedusi, lai skaidru skatienu izvērtētu vēsturi, piešķirot patieso vērtību nacionālās identitātes saknēm, kā arī personībām, kas latviešu tautai palīdzējušas iemantot pašapziņu."
Nākamais nozīmīgākais Ievas Zoles veikums biogrāfiskajā žanrā. Māra Ķimele šajās sarunās līdzinās smalkai, augstai marmora arkai, caur kuru vējš nemitīgi dzen domu debesis.
Vai zināt, kālab pirmajam, autoritatīvākajam un ilggadējākajam (1918-1925, ar īsu pārtraukumu) neatkarīgās Latvijas ārlietu ministram Meierovicam bija divi vārdi Zigfrīds un Anna? Esat informēti, ka viņš divas reizes (1921.VI-1922.XI, 1923.VI-1924.I) vienlaikus bija arī Latvijas Republikas Ministru prezidents? Neticami, bet fakts, ka mazā Latvija ir pieteikusi karu lielajai Vācijai (1919.XI), bet drīz pēc tam (1920.VI) noslēgusi mieru ar dižo kaimiņvalsti (1920.X).
Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa Dr. h. hist., prof. Ēvalda Mugurēviča (1931) galvenie pētniecības virzieni ir viduslaiku arheoloģija, rakstītie vēstures avoti un izcilas personības Latvijas vēsturē.
Kad Georgs Frīdrihs Ferdinands Kūfalts (Kuphaldt) rudeņos pats savām rokām ieziemoja vārīgākos svešzemju kociņus, ko bija iestādījis kanāla malā, neviens nebrīnījās, jo zināja, ka dzimst pasaules skaistākajām pilsētām līdzvērtīgs daiļums. Kad Rīgas Dārzu direktors Kūfalts projektēja Krievijas caram karaliskus parkus Pēterburgā, Piemaskavā un Krimā, visi to uztvēra kā pašsaprotamu lietu, jo "Rīgas galvenais dārznieks to spēj". Kad jebkurā gadalaikā mēs pastaigājamies pa kādu no Rīgas dārziem vai parkiem, priecājoties par to krāšņumu, apziņu silda doma par to, ka Kūfaltam ar savu talantu izdevās pacelt rīdzinieku pašapziņu līdz Berlīnes, Londonas vai Parīzes parkos staigājošo pilsoņu lepnumam. Kurš cels mūsu pašapziņu šodien?
Augusts Bīlenšteins (1826-1907) - vācu izcelsmes Dobeles mācītājs - valodnieks, arheologs, etnogrāfs un ģeogrāfs vienā personā. Viņa nopelnus zinātnē laikabiedri atzina un augstu vērtēja. A. Bīlenšteins bija Pēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Kēnigsbergas un Tērbatas universitātes goda doktors.
.jpg)
Trimdas tautieša atmiņas par jaunību, Latvijas brīvvalsts gadiem, okupāciju un tai sekojošo emigrāciju uz ASV. Autors saistošā valodā apraksta gan latviešu diasporas dzīvi Rietumos, gan aizraujoši stāsta par personīgajām gaitām, strādājot izplatījuma tehnoloģiju programmu īstenošanā kosmosa izpētes jomā NASā..jpg)
Grāmatā uz laikmeta fona parādīta Gustava Zemgala personības izaugsme, atainojot viņa dzīves svarīgākos posmus. Izmantotas laikabiedru atmiņas, arhīvu dokumenti, Tautas padomes un Saeimas sēžu protokoli, kā arī publikācijas presē.
