Fragmenti
2012-01-09 11:29:00
Fragments no Laimdotas Spēles jaunās grāmatas "Poga ar sudraba rozi"
Pats par sevi saprotams, ka Dina nokavējās. Ne jau sevišķi daudz, nieka desmit minūtes, tomēr viņai, visu mūžu ieradušai vienmēr un visur ierasties laikā, šis apstāklis ārkārtīgi nepatika. Tāpat kā nepatika steiga, kādā nācās posties, kad matu spraudes nemitīgi šļuka no pirkstiem un, lai savītu pagaros matus pienācīgi glītā rullī, nācās noņemties vismaz trīsreiz ilgāk nekā parasts. Vienīgais pozitīvais moments bija konstatējums, ka tumšais, svītrotais kostīms tomēr nav par šauru, taču to tūdaļ sabojāja nepieciešamība vilkt baltu blūzi, — neviena cita no Dinas pieticīgās garderobes kostīmam klāt nederēja. Acis viņa nolēma nekrāsot, toties iesprauda savus skaistākos auskarus ar gaišzaļa nefrīta karekļiem un iesmaržojās ar pēdējām Givanchy pilītēm, kas vēl bija atlikušas flakona dibenā.
— Nu, tad sēdi un gaidi manu zvanu, — viņa uzsauca Igoram, rausdamās laukā no Rē salona. — Tikai, lūdzu, nemeties iekšā jau pēc piecām minūtēm, vispirms man tomēr jāsasveicinās, jāiepazīstas... un tā tālāk...
Pūces ligzda atradās vismaz pārsimts gadu vecā divstāvu mājā, kas skaitījās vēstures piemineklis, tāpēc restorāna iekšpuse ar varenām koka sijām un griestu balstiem pirmajā acu uzmetienā vairāk atgādināja senlaicīgu krogu vai pat iebraucamo vietu, kas, iespējams, šajā ēkā agrāk arī atradusies. Iespaidu pastiprināja arī lauku stilā darinātie smagie koka galdi un krēsli, taču sniegbaltie galdauti, mirdzošie galda piederumi un par visu vairāk žilbinošie stikla glāžu ķekari virs bāra letes liecināja, ka šis iestādījums ir visai ekskluzīvs un arī dārgs.
Dinai nevajadzēja vienai doties iekšā un mulsi lūkoties apkārt; nepazīstamais (bet varbūt tomēr kaut kad pazītais?) Linards Lauris gaidīja viņu, sēdēdams pie maza, bluķveidīga galdiņa blakus garderobei un smēķēdams tievu, saldi smaržīgu cigāru... vai varbūt tos sauc par cigarillām?... un apcerīgi vērojot uz zemās sijas uztupinātu ārkārtīgi skaistu pūci, kuras vienīgais trūkums bija tas, ka tā nebija dzīva, bet izbāzta. To, ka tas ir tieši viņš, Dina saprata uzreiz, jo visai respektablā izskata vīrietis, ne mirkli nešaubījies, veikli apdzēsa savu neparasto smēķi, piecēlās un nāca viņai pretī. Viņa acis slēpa pārmodernas, droši vien ļoti dārgas tumšstiklu brilles, sejas apakšdaļu apņēma īsa, eleganti izcirpta tumša bārdiņa, tikpat cirtaina kā korekti apgrieztie mati. — Zanderes kundze, labvakar! Es esmu Linards Lauris un ļoti priecājos beidzot atkal sastapties ar jums personiski, — viņa balss skanēja vēl pievilcīgāk, nekā pirmīt tālrunī.
— Labvakar... — Dina ļāva savi paņemt zem elkoņa un ievadīt restorāna zālē. — Ļoti patīkami, es tikai...
— Nespējat atcerēties, kur un kad esam tikušies? — viņš vieglītiņām saspieda sievietes elkoni, taču viņa satraukumā to gandrīz nemanīja. — Tūlīt visu paskaidrošu, bet vispirms apsēdīsimies.
Viņa izvēlētais galdiņš atradās telpas tālākajā galā starp daudzu pieskārienu nospīdinātu balsta stabu un sienu, ko rotāja ierāmēta krāsaina fotogrāfija — sabozušies pūču... vai varbūt ūpju?... mazuļi ligzdā.
— Lai jums nebūtu jālauza galva, pateikšu uzreiz. Mēs tikāmies pirms daudziem daudziem gadiem universitātē, tikko uzņemto Juridiskās fakultātes studentu neklātnieku ievirzes sesijā. Redziet, man līdz klātienei pietrūka dažu ballu, tāpēc piekritu mācīties neklātienē, bet pāris nedēļas pirms mācību gada sākuma, liekas, kāds no klātniekiem atbira, un man piedāvāja...
Tagad gan Dina atcerējās. Ne jau visā spilgtumā, drīzāk kā pa miglu; atcerējās padruknu, briļļainu puisi ar nēģeriski cirtainiem matiem, kas apņēma galvu kā melni mudžeklīgs oreols... Vārds gan bija piemirsies, vai varbūt viņa to tā arī nebija zinājusi. Prātā gan bija palicis tas, cik literāri pareizi viņš runāja, cik gudri izteicās, mēlei i nemežģoties sarežģītos svešvārdos...
— Es jūs toreiz ievēroju skaisto matu dēļ, — to dzirdot, Dina drusku novaibstījās un juta, ka piesarkst. Tik tiešām, stājoties universitātē, viņai vēl bija gara bize, tīrais anahronisms pat septiņdesmito gadu beigās. Gribējās to nogriezt, lai izskatītos modernāk, taču bija kaut kā žēl...
— Tad jūs nepalikāt Rīgā, bet pārcēlāties uz šejieni? Jūs taču bijāt rīdzinieks?
— Nu jau vairāk nekā desmit gadus dzīvoju šeit, — Linards pasmaidīja, noklikšķināja šķiltavas un aizdedzināja galda vidū novietoto resno, oranžsarkano sveci. — Brīnums, ka neesam satikušies agrāk, pilsēta taču nav liela. Toties dzirdēt par jums gan gadījies diezgan daudz, vienkārši apbrīnojami.
— Dzirdēt? Ko tad? — Dina mudīgi noprasīja.
— Par jūsu spējām tikt galā ar pilnīgi bezcerīgām lietām.
— Tas būs pārspīlējums. Mūsu birojs strādā tikai kopš marta un tādu bezcerīgu lietu man praktiski nav bijis.
— Nesakiet vis... labi, es saprotu, amata noslēpumi, taču manā profesijā gadās uzzināt arī šo to tādu, ko plašāka sabiedrība nezina, piemēram...
— Piemēram, ko? — viņa juta, ka sirds sāk sisties straujāk. Vai tiešām Igora paredzējums sāk piepildīties?
— Piemēram? — kruzuļaino ūsu un bārdas ielokā Linarda Laura smaids izskatījās ērmoti pievilcīgs, pat drusciņ velnišķs... — Nu, sacīsim, Imants Roga man ir labs paziņa, tas viens. Ekonomiskajos strādā pāris bijušo studiju biedru, kas jau trešo mēnesi raujas melnās miesās, pētot, kā NorBalt aktīvi aizplūduši līdz MarEco Ltd, un... — Kā? Kā jūs teicāt? Mar... — Dina krēslā gandrīz palēcās.
— MarEco Ltd, Amsterdamā reģistrēts uzņēmums, citiem vārdiem sakot, pastkastīte... Skat, noslēpumainais mareks nācis gaismā. Ārkārtīgi interesanti, taču nav īstais brīdis iedziļināties.
— Un jūs pārstāvat viņus? — Dinas elkonis piespiedās uz krēsla atzveltnes uzķibinātajai somiņai, kur glabājās pirms pāris stundām iegādātais ierocis.
— Pasarg, Dievs, tas nu būtu diezgan bezcerīgs pasākums. Nē, vienkārši es nojaušu, saprotiet, nojaušu, ka bez jūsu palīdzības dažām iestādēm šobrīd būtu daudz mazāk darba. Tas būtu divi. Un... Atļaujiet, es pasūtīšu, — Lauris pievērsās pienākušajam oficiantam, kurš pakalpīgi sniedza ēdienu un dzērienu kartes tik krāšņos vākos, kas tīri labi noderētu arī starpvalstu līgumiem. — Paldies, es zinu, kas tur rakstīts. Atnesiet mums, lūdzu... Kādam vīnam dodat priekšroku? — brūni violeto briļļu slēptās acis pievērsās Dinai. — Baltajam, sarkanajam, sārtajam? Sausajam vai saldākam?
— Sarkanajam un... jā, sausajam, — kurš gan nezina, cik veselīgi sievietei pēc četrdesmit šad tad iemalkot labas šķirnes sauso sarkanvīnu.
— Ļoti labi, — Lauris turpināja, — tad, lūdzu, pudeli Bordeaux, siera plati ar zaļumiem un... — viņš atkal pievērsās Dinai. — Vai jums garšo zivs? Piemēram, auksti kūpināts lasis?
Izdzirdot vārdus kūpināts lasis, Dina juta, ka mute pieplūst siekalām un garšas kārpiņas vienā mirklī uzbriest līdz pauguru apmēriem, tāpēc spēja tikai atturīgi pamāt. — Atvainojiet, ka atļāvos pasūtīt, iepriekš nekonsultējies ar jums, bet esmu pārliecināts, ka būsiet apmierināta, šeit gatavot prot — viņa smaidā nepārprotami jautās baudkāre. “Jācer, tikai gastronomiska,” nodomāja Dina, pūloties neuzkrītoši norīt siekalas.
— Neatvainojieties, viss kārtībā, es jūsu izvēlei piekrītu, izklausās ļoti labi, — paldies Dievam, mute atkal bija pietiekami sausa, lai varētu runāt bez šļupstēšanas. — Taču tagad, kamēr gaidām vakariņas, varbūt īsos vārdos pastāstīsiet, kā īsti es varu palīdzēt? Protams, ja es to varu...
— Esmu pārliecināts, ka varat. Labi. Lieta patiesībā diezgan triviāla, pat banāla. Runa ir par laulības šķiršanu un, kā tas mūsdienu labākajās aprindās pieņemts, mantas dalīšanu. Es šajā gadījumā pārstāvu vīra intereses.
Neizsakāmā atvieglojumā Dina dziļi ievilka elpu. Tātad simpātiskais advokāts ar nēģerisko apspalvojumu tomēr nav saistīts ar Švabras kompāniju, un viņa vismaz uz pāris stundām var aizmirst par savu Blow Mini rokassomiņā.
— Kamēr jūs vēl nezināt būtību un neesat devusi savu piekrišanu, uzvārdu nenosaukšu. Situācija ir tāda: laulātie kopā nodzīvojuši nepilnus piecus gadus, laulībā ir viens bērns, trīsgadīgs puika. Prasību šķirt laulību iesniegusi sieva. Pamatojums — vīra neuzticība.
— Pierādījumi ir? — Dina nenocietās.
— Principā tā varētu teikt, taču... Vārdu sakot, kāds sievas paziņa liecina, ka vīrs apmeklējis erotiskās masāžas salonu, bet...
— Labāk saukt lietas īstajos vārdos, — iespējams, Dina juta sevī saslejamies sievišķīgu solidaritāti, — minētais kungs izmantoja prostitūtas pakalpojumus.
— Var teikt arī tā, — Linarda Laura tumšajās acenēs uzzibsnīja tāds kā smīniņš. — Tomēr te jāņem vērā dažas detaļas. Proti, cilvēks dažkārt nonāk tādā stāvoklī, ka... Labi, Zanderes kundze, es redzu, jūs vīpsnājat! Sakiet, vai jums nekad dzīvē nav bijis tā, ka gribas izlādēties, uz brīdi aizmirsties, nu, kaut vai piedzerties?
— Tādi brīži droši vien gadās ļoti daudziem, — viņa izvairījās no tiešas atbildes. — Labāk jau turpiniet!
— Dzirdu un paklausu, — viņš pamāja. — Redziet, es minēto vīru pazīstu diezgan sen, mūsu sadarbība sākās pirms gadiem desmit, kad viņš vēl bija jauns uzņēmējs un sāka nodarboties ar tādu biznesu, ko daudzi uzskatīja — vismaz tolaik — par ļoti riskantu. Viņš uzpirka nekustamos īpašumus. Visādus — gan brūkošas mājas, gan tukšus zemesgabalus, pēc tam ņēma kredītus un apbūvēja ar dzīvojamām mājām, teritoriju labiekārtoja un dzīvokļus pārdeva. Tagad viņš ir tiešām bagāts cilvēks, bet pirms gadiem astoņiem vai deviņiem... Es jums teikšu, ko pats zinu: šis vīrs pāris gadus rāvās kā katordznieks — piecpadsmit stundas diennaktī, bez brīvdienām, bez atvaļinājumiem, jo nepietika līdzekļu algot speciālistus pietiekamā skaitā. Un viņš panāca savu. Panāca, var teikt, paša spēkiem. Tādi ir fakti, ko nevar ne apstrīdēt, ne noliegt. Apprecējās tikai tad, kad, kā saka, labklājības pamati bija ielikti un nostabilizēti. Sieva pirms kāzām strādāja parfimērijas veikalā, skaistule, nu, īsta lelle! Frizūra, figūra, manikīrs, pedikīrs, smaržas un kosmētika no augstākajiem plauktiem. Starp citu, naudas lietās nebūt ne muļķe, pat ne blondīne... ziniet, tāds Penelopes Krūzas tips.
|
|
|
