Fragmenti
2013-01-07 17:05:00
 Fragments no Džilas Lūisas grāmatas "Debesu vanags" 1. nodaļas
Robs un Jūens piestāja man blakus, kur koki bija retāki, velosipēdu riepām buksējot dubļainajā ceļā.
— Ko tu tur ieraudzīji, Kelam? — jautāja Robs.
— Tur lejā kāds ir, — es teicu, — meitene.
Jūens pabīdīja priedes zaru, lai varētu labāk saskatīt upi. — Kas viņa ir?
— Nezinu, — es teicu. — Bet viņa ir galīgi ķerta. Ūdens noteikti ir stindzinošs.
— Es pārlaidu acis augšup un lejup upei, lai redzētu, vai viņa nav ar kādu kopā, taču tur neviena nebija. Tikai viņa.
Upe bija strauja un pārplūdusi lielo lietavu dēļ. Tā iztecēja no ezera, kas atradās augstu gravā virs mums. Kalnu ieplakās vēl bija aizķēries marta sniegs. Ezers un upe bija auksti kā ledus.
— Viņa ir mūsu upē, — Robs raidīja niknu skatienu.
Meitene ieslīdināja roku dziļāk. Ūdens pār piedurkni uzlavījās līdz plecam.
— Ko viņa dara? — es jautāju.
Jūens nometa divriteni zemē. — Makšķerē, lūk, ko.
Meitene iegremdējās dziļāk ūdens šaltu mutulī. Atkal apsēdusies, viņa turēja sažņaugtu lielu, brūnu foreli. Tā svaidījās un spirinājās viņas slapjajās rokās. Viņa atsvieda matus atpakaļ, un pirmo reizi mēs varējām skaidri saskatīt viņas seju.
— Es viņu pazīstu, — teica Robs.
Es pagriezos pret viņu. Roba seja bija apmākusies un drūma.
— Kas viņa ir? — es jautāju.
Taču Robs jau bija nokāpis no divriteņa un soļoja uz upes krastu viņai pretī.
— Rob, — es saucu.
Meitene paskatījās augšup un, ieraudzījusi mūs, centās paslēpt zivi. Sekodami Robam, mēs ar Jūenu skrējām lejup uz krastu. Starp mums un meiteni plūda šaurs, straujš kanāls.
Robs sauca viņai pretī: — Aiona Maknēra!
Meitene uzrausās kājās.
Robs aizlēca līdz plakanajam akmenim un satvēra viņu aiz rokas. — Tu esi zagle, Aiona Maknēra, tāpat kā tava mamma.
Meitene pūlējās noturēt slideno zivi. — Es nezogu, — viņa sauca.
Robs izrāva zivi no viņas rokām un aizlēca atpakaļ uz krastu. — Kā tad tu sauc šo? — Viņš pacēla zivi augstu gaisā. — Šī ir Kelama upe, un tu zodz.
Tagad visi bija pievērsušies man.
— Ko tu par to saki, Kelam? — jautāja Robs. — Kāds ir sods par makšķerēšanu tavā fermā bez atļaujas?
Es atvēru muti, taču vārdi nenāca pār lūpām.
— Man nav vajadzīga atļauja, — atcirta Aiona, — man nebija makšķeres.
— Tu esi zagle, — kliedza Robs, — un mēs negribam, ka tu esi šeit.
Es paskatījos uz Aionu, kura vērās manī samiegtām acīm.
Robs nosvieda zivi, kura spirinājās viņa rokās, zemē un pacēla plastmasas maisu līdzās Aionas jakai upes krastā.
— Kas vēl tev te ir?
— Neaiztiec, tas ir mans! — kliedza Aiona.
Robs izbēra vecas krosenes un nobružātu kladi. Viņš pacēla kladi un notrauca zemi no tās.
Aiona pārlēca upes krastā un mēģināja izraut kladi no viņa rokām. — Atdod! Tas ir noslēpums. — Viņa iekoda lūpā, it kā būtu pateikusi pārāk daudz.
Viņas plaukstas drebēja, bet rokas un pēdas bija zilas no aukstuma.
— Rob, atdod! — es teicu.
— Jā, — teica Jūens, — Nu taču, Rob, ejam!
— Paga drusku, — teica Robs. Viņš sāka šķirstīt kladi. — Paskatīsimies, kādu noslēpumu viņa mēģina glabāt.
Aiona centās satvert kladi, bet Robs smiedamies turēja to pa gabalu.
— Kas tev par noslēpumu, Aiona Maknēra? — viņš zobojās.
Lapas plīvoja vējā. Es pamanīju ar zīmuli zīmētus putnus un dzīvniekus un daudz kricelētu piezīmju. Kladē uzšķīrās zīmējums, kurā redzams ezers piesātināti pelēkos un purpura toņos.
Aiona palēcās un izrāva kladi no Roba rokām. Viņa aizlēca līdz plakanajam akmenim un turēja kladi virs ūdens. — Es jums nemūžam neteikšu, — viņa sauca, — nemūžam!
Robs paspēra soli pretī viņai. — Nekā nebija, paskatīsimies!
Aionas seja bija nikna un apņēmības pilna.
— Lai paliek, Rob, — es saucu.
Jūens centās viņu aizvilkt prom, bet Robs nokratīja viņa rokas.
— Kas tad ir tas lielais noslēpums, Aiona? — Robs izsaucās. Viņš metās uz meitenes pusi.
Aiona lēca pār akmeņiem uz otru upes krastu. Tas bija neiespējams lēciens. Viņa paslīdēja uz slapja akmens un iekūleņoja dziļi ūdenī upes otrā malā. Klade izlidoja viņai no rokas un, pavirpuļojusi gaisā, sasniedza straujās krāces un izgaisa. Aiona izrāpās no ūdens un nozuda augšup pa stāvo krastu biezajā priežu silā. Upe bangoja lejup pa ieleju starp mums, aiznesot līdzi Aionas kladi un noslēpumu.
|
|
|
