Jānis Bolis ir Amerikā dzīvojošs latvietis, kurš sarakstījis romānu par
kāda vīrieša, Oskara, dzīvi, sākot no bērnības līdz pat brieduma gadiem.
Grāmatā stāstīts par smagiem pārdzīvojumiem izsūtījuma laikā,
izraidījumu no dzimtenes un šķiršanās sāpēm no tēva. Par nelikumīgām
afērām pēckara gados un, protams, mīlestību, kas caurvij visu romāna
attīstības gaitu.
Autora doma, sarakstot romānu, bija likt lasītājam pārdomāt un
izanalizēt visdažādākos notikumus Oskara raibajā dzīvē un izvērtēt
notikumu sekas un cēloņus. Šādā veidā autors piedāvā savilkt paralēles
ar katra lasītāja dzīvē piedzīvotajām traģēdijām. Tomēr jāpiemin fakts,
ka romāns nav autobiogrāfija, bet autora spēja prasmīgi variēt starp to,
kas tiešām piedzīvots un to, par ko dzirdēts vai lasīts.
“Šī grāmata ir tik aizraujoša, ka to gribas izlasīt vienā rāvienā. Tās
autors advokāts Jānis Bolis saņem lasītāju pie rokas un ved līdzi Oskara
Valtera dzīvei un domu pasaulei. Tā nav nekāda jaukā dzīve, un Oskars
Valters nav varonis. Varbūt viņš par tādu būtu kļuvis, ja 1940. gadā
nesagrūtu zēna dzīve. Oskars zaudēja tēvu, kurš pazuda Sibīrijā, bet
viņiem abiem ar māti izdevās no Pleskavas atbēgt uz vācu
nacionālsociālistu okupēto dzimteni. Kara beigās viņi nokļuva Vācijā, un
pēc bēgļu nometnē pavadītiem gadiem emigrēja uz ASV.
Romānā attēlotas dramatiskas un pavisam nelāgas izmaiņas jauna cilvēka
raksturā, ko ietekmēja Latvijas okupācija un turpmākais — bēgšana no
dzimtenes, piedzīvotās bombardēšanas Berlīnē, uzvarētāju karavīru
vardarbība. Oskars agri iemācās, ka ir reizes, kad var (un pat vajag)
melot, kad var (un vajag) zagt, un morāles zaudēšana ievelk viņu arvien
dziļāk noziedzīgās pasaules tīklos. Galu galā viņš atrodas tajā pašā
pusē, kur Latvijas iekarotāji, likuma ēnas pusē.
Beigās Oskars Valters iedzen sevi strupceļā, no kura nav citas izejas,
kā tikai simboliski pārdzimstot. Varbūt, nomainot vārdu un sākot jaunu
dzīvi kopā ar agrās jaunības mīlestību Lauru tālu no ierastās pasaules
Mahes salā, izdosies sevi atgūt. Varbūt — kaut gan tam grūti noticēt.”
Rakstniece Anna Žīgure
Neaizmirstams dzīves stāsts par Zigfrīda Annas Meierovica un Kristīnes mīlestības virpuli, kas balstīts uz patiesiem faktiem
Vēsturiska drāma trīs cēlienos. Īpaša ar to, ka nav pilnībā definējama
kā luga, jo iekļauti arī teksti prozā, kuros autors apraksta vēsturisko
ainu. Aprakstītās ainas un dialogi balstīti uz patiesiem faktiem.
Aizraujoša ar to, ka autors nelielās epizodēs atklāj Meierovica un
Kristīnes attiecības - iepazīšanos, iemīlēšanos, kopdzīvi un traģisko
šķiršanos.
Zigfrīds Anna Meierovics (1887. gada 5. februāris – 1925. gada 22.
augusts) bija izcils Latvijas sabiedriskais un politiskais darbinieks,
pirmais Latvijas ārlietu ministrs un otrais Latvijas Republikas Ministru
prezidents. Kristīne Bakmane nodzīvoja tikai 28 gadus, bet paspēja sevi
pieteikt gan kā enerģiska uzņēmēja, gan Latvijas pirmā ārlietu ministra
Zigfrīda Annas Meierovica savaldzinātāja, gan arī Latvijas pirmās un
vienīgās privātās lidmašīnas būves darbnīcas īpašniece. Zigfrīdam un
Kristīnei nebija lemts ieraudzīt, kā īstenojas viņu iecere par pašu
uzņēmumā ražotām lidmašīnām. Tas bija drosmīgs, bet riskants projekts,
kas patiesībā nevarēja tapt bez politiska atbalsta.
Grāmatas autors ir latviešu kinodokumentālists Tālivaldis Margēvičs.
Režisors ir saņēmis “Lielā Kristapa” balvu par filmu “Šķērsiela”, kā arī
daudzus citus apbalvojumus.
Jānis Ezeriņš (1821–1924) ir viens no spožākajiem stāstniekiem un
modernās noveles aizsācējs latviešu literatūrā. Ezeriņu mēdz salīdzināt
ar Bokačo, Vaildu un Mopasānu, viņa stāsti atstāja ļoti lielu iespaidu
uz 30. gadu prozu. J. Ezeriņa tradīciju 70. gados turpināja Regīna
Ezera.
Ezeriņa daiļrade ir daudzveidīga – stāstos un novelēs savienojas
traģiskais un komiskais, groteskas un absurdas situācijas, daži stāsti
atgādina blaumanisko tradīciju, citi veidoti romantisma poētikā. Jānis
Ezeriņš ir izcils sižeta veidotājs – stāstos izmanto nejaušības
principu, “stāsts stāstā” paņēmienu.
Ezeriņš ir anekdotiskās noveles izkopējs un viens no šī žanra
ievērojamākajiem autoriem latviešu literatūrā. Grāmatā ir apkopoti
vairāki Ezeriņa stāsti un noveles. Septiņpadsmit klasiskie stāsti, kas
savstarpēji nav saistīti un zināmi jau kopš 20., 30. gadiem.
“Viņš mīl pasauli katrā tās mirklī, katrs mirklis viņam sniedz sižetu,
un stāsti kā pērles krīt krellē. Ar īsta stāstītāja prieku viņš slīd no
situācijas situācijā, ar liesmas ātrumu pavedienus mezglojot un raisot.
[..] Bezbēdība viņa pazīme, un viņa dzīves gudrības: esiet laimīgi –
kaut no vienas saules līdz otrai.”
Zenta Mauriņa
Arturs Heniņš ir daudzu vēsturiski dokumentālo romānu autors. Apgāds
“Jumava” ir nolēmis izdot vienreizēju vēsturisku romānu “Smilšu
pulkstenī birst cits laiks”, kurā aprakstīti spilgti vēsturiski brīži.
1905. gada idejas un notikumi mutuļo ļaužu prātos vēl tūkstošiem dienu,
kara tiesas tos diendienā atgādina vēl vairākus gadus. Kamēr vien
cilvēku atmiņā dzīvo nošauto un pakārto tēli, cietumos un Sibīrijas
nometinājumos nīkuļo līdzdalībnieki, pasaulē klīst trimdinieki, kas
zemdegās gruzd.
Tiem lasītājiem, kas iecienījuši viņa “smilšu kalna” triloģiju, kas
veltīta Rīgai, būs labi pazīstams šī autora stils. Artura Heniņa romānu
firmas zīme ir arhīvu izpētes darbs. Triloģijās tiek aprakstīts laika
posms no 1893. līdz 1906. gadam, otrajā un trešajā grāmatā –
koncentrējoties uz 1905. un 1906. gada notikumiem Rīgā.
Arturs Heniņš dzimis 1932. gadā. Vecākiem piederēja māja Skrundā. No
1952. līdz 1957. gadam studē universitātē vēsturi, vienlaikus
piestrādādams laikrakstā “Padomju Jaunatne” un studentu avīzē, tādējādi,
beidzot studijas, viņš jau bija sagatavojies darbam avīzē. 1974. gadā,
aizstāvot disertāciju, iegūst vēstures zinātņu kandidāta grādu un pēc
desmit gadiem saņēma LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka
nosaukumu.
Turpinot
izdot fascinējošus latviešu romānus, apgāds “Jumava” kā nākamo ir
izvēlējies izdot Aleksandra Grīna nozīmīgāko darbu – romānu “Dvēseļu
putenis”, kas savu debiju pieteica 1934. gadā. Autors grāmatā stāsta par
kara un briesmu stāstiem, kad latvju tautas liktenis bija likts lielo
pasaules notikumu svaru kausos.
Varoņteiksma par latviešu strēlnieku cīņām Pirmā pasaules karā, kurās
bija piedalījies arī romāna autors. Romāns ir daļēji dokumentāls.
“Dvēseļu puteni” veido trīs daļas, kas aptver laikposmu no 1915. gada,
kad vācu karaspēks okupēja Latviju, līdz 1919. gadam, kad noslēdzās
atbrīvošanās cīņas gan pret vāciešiem, gan pret īslaicīgo padomju varu.
Pirmā un trešā daļa sarakstīta pirmajā personā, skatot notikumus ar
lauku zēna Vanaga acīm. Latvijas bagātie novadi ir nopostīti, cilvēki
devušies bēgļu gaitās, ir neziņa un izmisums, tomēr tiek nodibināta
patstāvīga latvju valsts.
“Dvēseļu putenis” līdz ar pārējiem Grīna romāniem, lai cik tie savā
starpā atšķirīgi, veido vienu mītu: par tālos aizlaikos zaudēto un pēc
Pirmā pasaules kara atgūto brīvību.
Apgāds “Jumava” plāno izdot paša autora saīsinātu romāna versiju. Kopumā
novērtējot rakstnieka prozas daiļradi, var teikt, ka A. Grīns devis
latviešu literatūrā maģiskā reālisma atzaru, tāpat kā pasaules
literatūrā tiek raksturoti pasaulslavenā Latīņamerikas rakstnieka
Gabriela Garsijas Markesa lielprozas darbi.
Jaunākais rakstnieces, vēsturnieces un publicistes Laimdotas Sēles detektīvromāns “Poga ar sudraba rozi” ir brīnišķīgs, aizraujošs, romantisks romāns jebkuram vecumam un gaumei.
Dina Zandere strādā vienā no lielākajām pilsētas kompānijām juridiskajā nodaļā. Labi pelna un spēj uzturēt sevi un dēlu studentu. Diemžēl viņa tiek atlaista no darba tieši pirms pašiem Ziemassvētkiem. Un arī dēlu “izmet” no augstskolas. Lai pārvarētu problēmas, Dina nolemj kardināli mainīt savu dzīvi. Viņa kopā ar dēlu nodibina paši savu detektīvaģentūru… Pirmais klients ierodas jau 3. dienā…
Romāna galvenā varone Dina Zandere ļaus noticēt, ka dzīve dod otru iespēju iemīlēties un sasniegt jaunas virsotnes brīdī, kad, šķiet, visa pasaule ap tevi un tevī grimst.
Līgas Blauas ceturtā grāmata ir par Jāni Paukštello. Aktieri, kurš uzrunā izrādēs, dziesmās, par latviešu kino klasiku kļuvušās kinofilmās. Cilvēku, kurš pirmo reizi ir tik atklāts – par dzīvi uz skatuves, par ģimeni, draugiem un partneriem, par dzīves krustcelēm, kurās bijis jāizvēlas... Patiesi un atklāti.
Grāmatā, tās varonis autorei izstāstījis savu dzīves gājumu no bērnības līdz pat apaļajai jubilejai un šodienai. Grāmatā notikumi sadalīti nodaļās, tādējādi katrai dots īpašs nosaukums – Savrupa dzīve barā, Pusstops un kortelītis, Smiļģa māja, Nenopietnais cilvēks, Mūžīgais unisons, Dēli. Grāmata papildināta ar ļoti bagātu foto materiālu gan no teātra un kino, gan personīgiem arhīviem.
“Tā sajūta, ka ir bišķi dzīvots, manī ir. Tas ir labi, ka mēs šajās sarunās satikāmies. Man tās lietas bija jānorunā no sevis nost.”
Jānis Paukštello
“Nosaukumu grāmatai par Dailes teātra aktieri Jāni Paukštello aizņēmos no viņa sešdesmitās jubilejas programmas. Jānis tajā runāja sev tuvo Imantu Ziedoni, un šie ir Ziedoņa vārdi, kas precīzi izsaka Paukštello sešdesmit gadu gājumu šajā pasaulē.”
Gaidot Latvijas Republikas 100. dzimšanas dienu, cieņā un mīlestībā pret savu zemi un valsti iecerēts izveidot 100 stāstus par Latviju – Latvijas zemes un tautas dzīvo vēsturi, kas atklāta izcilu, Latvijai nozīmīgu personību dzīvesstāstos un notikumos.
Šī ir pirmā grāmata “Latvijas leģendas”, kurā aprakstīti notikumi un personības, kas veidojuši Latviju lielāku. No Satekles valdnieka Rūsiņa līdz leģendārajam latviešu hokejistam Kārlim Skrastiņam – grāmatā ievērots hronoloģiskais princips – aprakstīti cilvēki un notikumi, sākot no senatnes līdz mūsdienām. Grāmatā aprakstīti Rūsiņš, Valters fon Pletenbergs, Hercogs Jēkabs, Krišjānis Barons, Oskars Kalpaks, Valdemārs Baumanis, Gunārs Astra, Edgars Kauliņš, Kārlis Skrastiņš u.c. Atraktīvi, ar piedzīvojumu garšu rakstītie stāsti uzsver un atklāj ne vien konkrētā cilvēka likteni, bet arī raksturo Latvijas vēsturi kopumā.
Rakstu 7. sējumā “Karuselis”apkopoti vairāki stāsti un tēlojumi no krājumiem “Neierastā Amerika” un “Karuselis”, kas plašākai auditorijai Latvijā līdz šim nav bijuši pieejami, jo krājumi izdoti trimdā 20. gadsimta 50. gados.
Nobeigumā ietverti Rakstu sastādītāja, literatūrzinātnieka, profesora Viktora Hausmaņa komentāri un pēcvārds, kurā analizēti Latvijā līdz šim nepublicētie krājumi saistībā ar Anšlava Eglīša biogrāfiju.
“Stāsti veido priekšstatu par to, ar kādu vidi un gaisotni bija jāsastopas mūsu tautiešiem, kuri piecdesmito gadu sākumā ieceļoja Amerikas Savienotajās Valstīs. Anšlavs Eglītis stāsta par dzīves realitāti, ar kādu viņam iznācis tikties “jaunajā pasaulē”. Taču tas nav tikai faktu konstatējums, bet daudz kas vairāk – katru grāmatas nodaļu var lasīt kā aizrautīgu, reizē asprātīgu stāstu.”
"Mellsila pirāti" ir dinamisks un aizraujošs romāns, jūtama pasaules literatūras elpa. Autora otrā iespiestā prozas grāmata. Tajā ir varoņi, kuri izraisa līdzpārdzīvojumu. Autors apzināti izvairās no klasisko pirātu gabalu klišejām, piemēram, kā R. Stīvensona «Bagātību sala». Atklāj Kurzemes – Zemgales hercoga galma pikantās aizkulises. Grāmata, kas varētu kļūt par Jūsu grāmatplaukta «pērli». Ja Jūs sāksiet lasīt, grūti būs to nolikt malā. Ļoti izklaidējošs dēku romāns – noderēs arī garos pārbraucienos un gaidot garlaicīgās rindās.
Par autoru: "Mellsila pirāti" autors Arvīds Dinijs Deģis ir 30-gadnieku paaudzei piederīgs latviešu rakstnieks – romānists, kura talantu pirms 8-9 gadiem konstatēja Māris Čaklais, Rimants Ziedonis, Eva Mārtuža un Nora Ikstena, un rosināja profesionāli pievērsties rakstniecībai. Pēc izglītības un 13 gadu darba pieredzes – žurnālists un redaktors daudzās mediju izdevniecībās. Ražīgums – katru gadu pa romānam. 2009.gadā apgādā "Turība" iznāca pirmais romāns "Nesodāmais avantūrists". Uz šā gada "Gerkena romānu konkursu" aizsūtīts trešais daiļdarbs. Pašlaik cītīgi strādā pie ceturtā un piektā romāna. Tic, ka Latvijā būs pietiekami daudz viņa rakstnieka stila (radošā rokraksta) cienītāju. Uzskata, ka latviešu rakstnieki nedrīkst ieslīgt pašapmierinātā provinciālismā un atpalikt no Eiropas literatūras valdošajām tendencēm.
Godātais lasītāj, jums ir iespēja iepazīt jaunu interesantu ''Jumavas'' izdevumu — žurnālista Andra Tiļļas veidoto uzziņu grāmatu ''Tur man tika'' par Rīgas izklaides mīļvietām — kafejnīcām, restorāniem, bāriem, kam bijis vien sev raksturīgais interjers, apkalpošanas kultūra, īpaša noskaņa, risinājušies neparasti notikumi, pabijušas sabiedrībā zināmas personības. Tajā mēģināts rast attiecīgās atpūtas vietas īpašo vidi, noskaņu, kas dažviet paspilgtināta ar dzeju, ieskicēts kāds notikums. Grāmatas saturs nedaudz iesniedzas pirmskaru Latvijā un turpinās padomju laikā, kā arī mūsdienās. Ar šīm īsajām atmiņu dzirkstīm autors aicina ikvienu laimes mēriņam — atskārst un saglabāt patiesās dzīves vissaldāko garšu. Grāmatā ietvertas tādas leģendāras vietas kā Sukubs, Piena restorāns, Pegazs, Skapis, Sēnīte, Jūras pērle, “13 krēsli”, “Cuba”, “Sarkans” un daudzi citi. Autors katrā stāstā ir uzmeklējis kādu interesantu cilvēku – apmeklētāju, bārmeni, arhitektu, kur katram ir kāds amizants pieredzējums vai stāsījums azotē. Grāmata papildināta ar interesantām un bagātīgām fotogrāfijām.
“Bet žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri” – šī slavenā teiciena autors ir neviens cits kā Rūdolfs Blaumanis, pirmais rakstnieks latviešu literatūrā, kas rāda iekšēju pretrunu plosītu cilvēku, rakstnieks, kas rāda cilvēka raksturu, rakstnieks, kas aizstāv mīlestību kā nozīmīgāko dzīves vērtību. Šajā grāmatā apkopoti paši pazīstamākie, nozīmīgākie un labākie Rūdolfa Blaumaņa stāsti un noveles. Grāmatas pēcvārdu autors ir režisors un Rūdolfa Blaumaņa daiļrades aktualizētājs Jānis Streičs, kas ar kinofilmu “Rūdolfa mantojums” iekaroja ikviena latvieša sirdi.
Rakstnieks un vēsturnieks Arturs Heniņš, kurš ir daudzu grāmatu autors šajā vēsturiskajā romānā stāsta par Latviešiem Krievijā 20. gadsimta 30. gados.
“Allaž gribējies zināt, kālab vienas un tās pašas mātes bērni gan cildina savu brīvvalsti, gan aizklīst pasaulē laimi meklēt trimdinieku, emigrantu un viesstrādnieku dzīvē.”
Arturs Heniņš
Sekojot Krievijā bez vēsts pazudušo tautiešu pēdām, autors iepazinis latviešu lielākās un darbīgākās kopienas – kultūras izglītības biedrības “Prometejs” darbību. Šīs liecības aizvedušas līdz vislielākajam latviešu kopkapam Piemaskavas Butovas mežā. 30. gadu lielajā terora vilnī Krievijā pazuda latviešu saimnieciskās un kultūras iestādes, prese un skolas. Arturam Heniņam izdevies uz nozīmīgu vēstures notikumu fona atklāt un pietuvināt galveno varoņu izjūtas un pārdomas, to psiholoģiju, atklājot katra indivīda personīgo traģēdiju un ģimenes likteni.
“Stāsti par Eduardu Smiļģi allaž ietiecas teiksmu un neticamības robežās, bet neticamākais ir tas, ka tā ir taisnība. Tāpat anekdotes par viņu. Stāstos par Smiļģi mēdz būt pārspīlējumi? Tur jau tā lieta, ka viņš pats ir (bija) spilgtāks par jebkuru pārspīlējumu. Viņa dzīve, viņa teātris, viņa sievietes...”
Kas ir rakstnieks?
Tas, kurš māk pareizi noturēt pildspalvu, vai tas, kuram allaž ir ko teikt? Lai
kāda būtu pareizā atbilde, rakstniekam būt ir aizraujoši… un – galvenais –
jautri! Un par to vislabāk zina vēstīt grāmata “Rakstniekos ārpus grāmatu
lappusēm”, kas apkopo interesantas etīdes no rakstnieku dzīves.
Vai tas nozīmē,
ka grāmatiņa domāta tikai rakstniekiem? It nemaz! Tā pārsteidz ar savu
humoristisko piegaršu un izsmalcināto runas veidu, kas rada iespaidu uz
ikvienu, kurš izlasījis kaut vienu anekdotei līdzīgo vēsti! Un gribas lasīt
vēl, jo tiek gūta ne tikai pozitīva enerģija un spēja smaidīt, bet arī
intelektuāls ceļojums tur, kur, iespējams, nekad neesam bijuši. Rakstnieku
piedzīvojumus lieliski ilustrē klāt pievienotās fotogrāfijas, kas ataino kā
privātus, tā publiskus mirkļus.
Grāmatas veidotāji ir harismātiskie Jānis Ķuzulis un
Ēriks Hānbergs, kas sadarbojas jau kopš 2004.gada, kad klajā nāca
"Omulību" grāmata, kas kuplināja smaidus un smieklus raisošās
literatūras klāstu.
Emīlija Benjamiņa ir latviešu leģenda – viņa, kura izveidojusi starpkaru Latvijas spēcīgāko mediju impēriju. Viņa, kurai līdzīgas nav nevienas…
Laimas Muktupāvelas grāmata “MĪLA. Benjamiņa”, kas atkārtoti nokļūst pie lasītājiem, ļauj izdzīvot uzņēmējas likteni visā tā krāšņumā un neglītumā, spožumā un postā, atklāj viņas tiekšanos uz zvaigznēm, ko veicinājusi neatlaidība un sevis apzināšanās, intuīcija un azarts.
Laima Muktupāvela ir viena no spilgtākajām mūsdienu rakstniecēm, vairāku grāmatu un stāstu autore, saņēmusi Gada balvu literatūrā par romānu “Šampinjonu derība” (2003).
Literatūrzinātnieks Jānis Zālītis: "Romānā ir plaša un kolorīta kultūras panorāma".
Diena: "Emīlijas Benjamiņas tēls pēc Laimas Muktupāvelas vairs nekad nebūs tāds pats kā agrāk".
Populārais “Latvijas Radio” žurnālists Dzintars Tilaks gadu gadiem uztur aizraujošu dialogu ar klausītājiem. Tikpat intriģējoši un asprātīgi viņš prot arī rakstīt. Grāmatā “Labi, ka tā! Pastāsti” apkopojis stāstus no savas pieredzes, sākot no bērnības, skolas un studiju gadiem, viņa kā muzikanta piedzīvojumi dažādos pasākumos (nozīmīga vieta atvēlēta kāzu stāstiem) un beidzot ar apcerīgākiem stāstiem par populāro raidījumu “Sirdslietu Aģentūra”, sevi un ģimeni. Grāmatu papildina paša Dzintara Tilaka veidotie zīmējumi un 8 lpp. fotogrāfiju ielikums. Grāmatas māksliniece – Dina Ābele. Grāmatas “krustēvi” – Rīgas Latviešu biedrības Omulību klubiņa vadoņi Ēriks Hānbergs un Jānis Ķuzulis.
Laima Kalniņa, viena no latviešu trimdas rakstniecības spilgtākajām pārstāvēm, ievērību guvusi ar stāstu un noveļu publicējumiem trimdas periodikā, atsevišķi darbi izdoti trimdas izdevniecībā “Grāmatu Draugs”. Rakstniece saņēmusi arī vairākas nozīmīgas literāras balvas – Jāņa Jaunsudrabiņa fonda balvu par garstāstu “Kur upes satiekas”, kas tiek piešķirta par jaunu vērtību ieviešanu latviešu literatūrā un sasniegumiem latviešu prozā, kā arī Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda balvu par mūža devumu latviešu literatūrā. Diemžēl Latvijā L. Kalniņas daiļrade plašākai auditorijai nav zināma. Romāns “Runcis Timiāns un Anna” par nometņu laika dzīvi Vācijā ar nosaukumu “Kaķa manuskripts” vairākos turpinājumos publicēts žurnālā “Treji Vārti” 20. gadsimta 90. gados. Tam raksturīgs metaforisks vēstījuma stils, tas ietver vairākas modernā romāna iezīmes – autore atteikusies no hronoloģiskā sižeta, sapludina laiku un telpu, tagadnes notikumus caurvij ar pagātnes impresijām. Vēstījums nereti ir fragmentārs, tēlu atziņas un vērojumi ir pašas autores balss.
Grāmata lasītāju iepazīstina ar Ruduļu Jura, īstajā vārdā Jura Robežnieka, daudzšķautņaino personību, dzīves gājumu un dzīves padomiem. Daudzi viņu pazīst kā ilggadēju sporta komentētāju un žurnālistu, citi kā humora pilnu un dzīvespriecīgu joku plēsēju, taču vislielāko devumu Ruduļu Juris ir atstājis makšķerniekiem. Vairāk nekā 20 gadu krātās, apkopotās dienasgrāmatās, kuru pats dēvējis par “To Lielo Copes Grāmatu”, Ruduļu Juris pedantiski apkopojis savus piedzīvojumus, trikus un viltības, ko piedzīvojis un iemācījies makšķerējot. Šī grāmata ir makšķernieku almanahs – tajā atklājas labākās copes vietas, makšķerrīki, ēsmas, dažādi triki, viltības un praktiski padomi. Grāmatu papildina Jura Robežnieka tuvinieku un laikabiedru stāstījumi un atmiņas, par makšķerēšanas gaitām stāsta fotogrāfi Uldis Briedis un Andris Eglītis, mākslinieki Gunārs Lūsis un Edgars Vērpe, žurnālists Egils Zirnis, Māris Olte, Māris Ķirsons, Ināra Koha, Alvis Birkovs, Egons Simsons u.c. makšķernieki un dabas draugi. Lasot grāmatu, iepazīstiet īpašo makšķernieku pasauli un bezgalīgu dabas mīlestību.
Jevgēņijs Vtjurins ir Krievijas eksdiplomāts, kurš 35 savus dzīves gadus
strādājis Krievijas Federācijas ārlietu ministrijā, strādājis Kairā,
Vašingtonā, kā arī dažādās ministrijas pārvaldēs un departamentos,
pašlaik pensionēts.
Grāmata ir pirmais Vtjurina kunga darbs, kurā autors ieguldījis visu
savu brīvo laiku, zināšanas un savus uzskatus. Krievijā grāmata tika
izdota pirms trīs gadiem, to atteicās izdot lielākās Krievijas
izdevniecības, tādēļ autors to izdeva par saviem līdzekļiem ar
pseidonīmu Jūlijs Svetins.
Tajā autors pamatojot savu viedokli ir centies izskaidrot kādēļ viņa
prāt nav pieņemama pašlaik Krievijā valdošā vara un Krievijas politika
kopumā. Tāpat autors ir sniedzis savus ieteikumus situācijas
uzlabošanai.
Par grāmatas izdošanu ārpus Krievijas autors izvēlējās to izdot Latvijā,
lai caur Baltijas valstīm paustu savu viedokli Eiropai, kurai viņš
vēlas darīt zināmu savu viedokli, kā arī rast domubiedrus.
Anšlava Eglīša rakstu sestajā sējumā apkopoti vairāki izcili viņa darbi, kas radīti laikposmā no 1945. līdz 1950. gadam Vācijā. Līdz šim šīs Anšlava Eglīša grāmatas nav publicētas, un tās krietni bagātinās mūsu latviešu literatūras vērtību fondu. Visās Rakstu sējumā ietvertajās grāmatās parādās Anšlava Eglīša izcilā, reizē pat žilbinošā meistarība un tajā pašā laikā izteiksmes daudzveidība. Anšlava Eglīša Rakstu sesto sējumu papildina akadēmiķa Viktora Hausmaņa apcere par rakstnieka novelēm, kā arī komentāri par katru no sējumā ievietotajiem darbiem.
Anna Velēda Žīgure savā grāmatā stāsta par traģisko 1944.gada vasaru un rudeni Latvijā, kā arī par 1945.gada pirmo pusi Vācijā. Tur nokļuva arī latvieši, kuri šajā dramatiskajā laikā pazaudēja tuviniekus, mājas, dzimteni. Mūsu bēgļu bija daudz – pēckara Vācijas rietumu daļā vien vismaz 120 tūkstošu, bet precīzs skaits nav zināms. Autore centusies izprast, kāpēc cilvēki devās ceļā, ko viņi juta un domāja, kad bija spiesti pamest visu, kas mīļš un tuvs. Grāmatas nosaukums ir Viņi – bet patiesībā nav viņu un mūs, ir viena, divu okupāciju sadalīta tauta. Visus garos gadus latviešu bēgļi turējušies pie mūsu valstij nozīmīgām vērtībām un simboliem – karoga, ģerboņa un himnas, kas Latvijā oficiāli atgriezās tikai 1989.gada martā. Grāmatā aprakstītais balstās uz daudzu cilvēku stāstītām atmiņām un rakstītiem avotiem. Šis ir sākums, ļaudis vēl ir ceļā, kas lielai daļai būs mūža garumā.
Tā kā romāna tēma ir aktuāla arī pašreizējā laika posmā – mūsu tautiešu, došanās plašajā pasaulē laimi un iztikas līdzekļus meklēt – apgāds „Jumava” izdod atkārtoti šo grāmatu ar pašas autores zīmējumiem. Tajā grodi savijas dažādu tautu kultūrslāņi un zīmes, kas darbu padara ne vien spraigi sižetiski lasāmu, bet arī informatīvi un emocionāli bagātu. Grāmatu vēl „garšīgāku” padara ne tikai izteiksmes stils, bet arī prasmīgi iekomponētās sēņu pagatavošanas receptes.
Grāmata ir piemiņas veltījums Imantam Heinackim, bioloģiski tīrās lauksaimniekošanas aizsācējam Latvijā. Laikabiedru, draugu stāstījumi un atmiņas mijas ar paša Imanta Heinacka pieredzējumiem un praktiskām gudrībām par saimniekošanu Grāmata būs lielisks padomdevējs tiem, kas nodarbojas ar bioloģisko saimniekošanu vai vēlas to darīt, jo grāmatā daudz noderīgu padomu, piemēram, augsnes sagatavošanai, mēslošanai u.c. Interesanta tā būs arī tiem, kam tuva izcilā publicista Ērika Hānberga dzīvelīgā un skanīgā valoda.
Grāmatā publicētas piecas Monikas Zīles izvēlētas lugas, kurās raksturīgi Zīles kundzes darbiem mīlestība savijas ar sadzīviskām problēmām, un situācijām. Rakstniece raksta par to, kas notiek ar mums ik dienu, papildinot ar sulīgu, krāsainu humoru. Lugas no šī krājuma jau piedzīvojušas veiksmīgus uzvedumus daudzos tautas teātros visā Latvijā. Grāmata būs lielisks palīgs visiem režisoriem, tautas namu vadītājiem, ikvienam, kas vēlas iestudēt izrādi. Par lugām atzinīgi izsakās arī paši režisori! “Manuprāt, Monikas Zīles gabali ir adresēti tieši pašdarbības kolektīviem. Tās ir sadzīves lugas ar pavisam ikdienišķiem notikumiem. Bet šie notikumi tiek “aizdarīti” ar pikantu pārpratumu un smalki samaltu intrigu mērcīti, klāt vēl pievienojot “smeķīgus” raksturiņus. Rezultātā – labs gabaliņš spēlēt un skatīt priekam.” Ineta Zvirgzdiņa, Bērzaunes pagasta teātra režisore Monika Zīle ir rakstniece un publiciste, iemīļota mūsdienu latviešu autore, kuras darbi guvuši atzinību plašā lasītāju lokā. Apgāds “Jumava” jau laidis klajā Monikas Zīles romānus un stāstus, lugas tiek publicētas pirmo reizi.
Anna Žīgure bija pirmā atjaunotās Latvijas vēstniece Somijā un Igaunijā, un sešos darba gados ieguva savai dzimtenei daudz draugu. Tā kā bieži nācās atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, viņa nolēma uzrakstīt somiem grāmatu. “Tomēr tik tuvu” iznāca Somijā 1997. gadā, bet 1999. gadā to publicēja Igaunijā. Grāmatai bija lieli panākumi, un somu izdevniecība “Otava” palūdza autori sarakstīt arīotru grāmatu, kas iznāca 2000. gada vasarā un saucas “Latvijas zeme un debesis”. Latviešu lasītājiem beidzot ir iespēja iepazīties ar abām grāmatām vienos vākos.
“Es stāstu par Latviju”, kas nu latviešu valodā iznāk atkārtotā un papildinātā izdevumā, apvieno divas grāmatas, no kurām katrai ir sava tapšanas vēsture, tomēr doma ir viena — pastāstīt par mūsu zemi, cilvēkiem, vēsturi.
Pirmā grāmata — “Tomēr tik tuvu” radās pēc somu apgāda “Otava” ierosinājuma. Toreiz biju neatkarīgās Latvijas vēstniece Somijā (1991-1998) un līdz pat 90. gadu beigām, kad atgriezos mājās, man bieži nācās skaidrot gan Latvijas ģeogrāfisko novietojumu (pirmā aiz Igaunijas ir Latvija un tikai pēc tam seko Lietuva, nevis otrādi), gan mūsu vēstures sarežģītos līkločus. Tuvu vienmēr bijusi Igaunija un pat visus padomju gadus arī Somija. Tiesa, tikai ģeogrāfiskā ziņā. Tuvu bija brīvība, patiesībā visu manu mūžu, tikai es to nenojautu. Tuvas ir manas atmiņas, jo par daudz ko joprojām šķiet: tas noticis pavisam nesen — lai arī atjaunotā Latvija un tās pirmajā gadā dzimušie jau tuvojas pilngadībai. “Tomēr tik tuvu” Somijā iznāca 1997. gadā, bet Igaunijā — 1999. gadā. “Latvijas zeme un debesis” Somijā iznāca 2000. gadā, bet Igaunijā — 2001. gadā.
Šī grāmata ir par pagātni, kas turpinās šodien un gaidāma rīt. Par pilsētām un ciemiem, ko aprijis okeāns, nogremdējušas jūras un pārklājuši ezeri Eiropas kontinentā. Nirēji Vidusjūrā arvien no jauna atklāj dūņās primitīvus mūrus un kolonnas. Kuģojot virs Dogera sēkļa, zvejnieki izvelk pirmatnējo mednieku ieročus. Pasaules okeānu nevar iežēlināt, to iespējams vienīgi apturēt, kā izdarījuši Nīderlandes iedzīvotāji, izglābjot savu zemi. Jūs uzzināsit pierādītus, kā arī mazāk zināmus faktus par Eiropas vēsturi un arheoloģiju, ģeogrāfiju un hidroloģiju, kultūru un mākslu; neklātienē piedalīsities nogrimušu civilizāciju meklējumos; iepazīsities ar Eiropas tautu teikām, nostāstiem, leģendām. Šī ir vienīgā grāmata pasaulē, kas veltīta nogrimušajai Eiropai.
Autors jauši un nejauši apspēlē jautras miniatūras iz dzīves. Ar smaidu uz lūpām varam lasīt jautrus atgadījumus par Ēriku Hānbergu: vienubrīd viņš ir auna kukaragās, citreiz redaktora amata cītīgā izpildē, te atkal kāpostu skābēšanas lustēs un vēl citur kopā ar dāņu vēstnieci gubenī.
Romāns “Saplēstā krūze” ir viens no Alfrēda Dziļuma (1907–1976) spilgtākajiem un mākslinieciski pārliecinošākajiem darbiem. Mīlestība, greizsirdība un lauku romantika savijas raitā un dabiskā stāstījumā. Neatlaidīgi un droši mazā Nate iet pretī savam izvēlētajam mērķim...
Grāmatā tiekamies ar Anšlāvu Eglīti un viņa radītajiem tēliem apmēram astoņu gadu ritējumā. Tas bija vētru laiks, skarbu pārmaiņu laiks, sekojot līdzi Anšlava varoņu gaitām, ieraugam mūsu tautas ēršķainos ceļus. Un pārmainās pats stāstītājs – no eleganta jaunekļa viņš pārtop rūpju māktā vīrā: dzimtene atstāta. Te saimniekoja sveša vara, pats viņš dienas vadīja Alpu aizdurē Tailfingenā, strādāja, raudzījās kalnos un“zīlēja nākotni - nezināmo”.
Stāsts (“Nestundas”) un noveles (“Ģīmetne”, “Saimnieks”, “Zelta piecnieki”, “Olas”, “Uguns pilsēta”, “Cilvēks no pūļa”, “Biminitas ticība”,” Izsalkuša zēna pavārgrāmata”) Latvijā vienā krājumā izdots pirmo reizi. Viktora Hausmaņa pēcvārds.
“Īsta mīlestība varot būt tikai viena. Bet ko lai dara cilvēks, kuram to mīlestību ir veselas trīs? Tad nav kur sprukt – atliek vienīgi uzrakstīt…”
Ivars Ošiņš savā grāmatā savijis trīs savu mīlestību stāstus. Šīsmīlestībasirdažādas, tomērautorstās veiksmīgi apvienovienāgrāmatā. PirmāautoramīlestībairRīga, otrāmīlestībasevīietverpopulārosnostāstos un mītossastopamoslavenībupatiesosdzīvesstāstus un viņumīlestības. Trešādaļagrāmatāveltītasenaizmirstiem, tomērsavālaikāļotislaveniemlatviešusportistiem.
Septiņu gadu vecumā Atis Lejiņš kopā ar ģimeni no Vācijas devās uz Austrāliju, vēlāk uz ASV un Zviedriju. Astoņdesmitajos gados piedalījies Afganistānas brīvības cīņās. 1991. gadā atgriezies Latvijā. Nodibinājis un vada Latvijas Ārpolitikas institūtu. A. Lejiņš ir daudzu starptautisku organizāciju konsultants un biedrs. Pa šiem gadiem sakrājusies arī liela redaktora un publicista darba pieredze - publicēti neskaitāmi raksti par Baltijas un Latvijas ģeopolitiku, drošību ceļā uz Eiropas Savienību un NATO, starptautiskās situācijas analīzi, ekonomiskās attīstības un Baltijas valstu sadarbības jautājumiem u. c., kas 2007. gada septembrī sagaidot 65. dzīves jubileju, apkopoti rakstu krājumā "Skats nākotnē atskatoties". Šeit ietverta trimdas laika rakstu izlase, sākot no 80. gadu sākuma, vairāk nekā piecdesmit publikāciju Latvijas periodikā līdz pat 2007. gadam, kā arī zinātniski raksti, kur skartas dziļākas pasaules notikumu kopsakarības.
Rudenīgos Amerikas novakaros Anšlava Eglīša domas bieži iegriezās mazā, skaistā zemes stūrī - Inciemā, kur Anšlava tēvam rakstniekam Viktoram Eglītim Latvijas brīvvalsts valdība bija piešķīrusi zemes gabalu ar kādreizējās pusmuižas ēkām centrā. Jaunais Anšlavs tur pavadīja piecpadsmit aizraujošas vasaras - sagaidīja bieži vien diezgan īpatnējos viesus, trenējās daudzās sporta disciplīnās, uzņēma tālaika slavenus māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus un arī pats iemēģināja roku visdažādākajās radošajās nodarbēs. Tieši tur apliecinājumu guva rakstnieka īpašība nekad nepadoties, cīnīties, tiekties augšup un izdzīvot.
“Cilvēki laivās” ir viens no Alberta Bela spožākajiem darbiem. Mazā kuršu tautiņa, kuras ziedu laiki (12. gadsimtā šī jūrasbraucēju un karotāju tauta veiksmīgi konkurēja ar zviedru vikingiem) jau sen pagātnē, 19. gadsimta vidū gan vēl saglabājusi savu nacionālo identitāti, bet jau tuvu iznīcībai. Romāns veidots kā divu pasauļu pretstatījums. No vienas puses, Prūsija, ko var uztvert kā absolūtās sakārtotības un arī sastinguma simbolu, no otras - “cilvēki laivās”, t. i., kuršu zvejnieki, kuru mūža lielākā daļa aizrit uz ūdens. Vienlaikus šī metafora apzīmē mazo kuršu tautiņu vēstures straumē vai - plašākā skatījumā - jebkuru skaitliski nelielu tautu. Par oficiālo valsts valodu pasludināta vācu, kursiski sarunas noris vairs tikai ikdienā; zvejnieki ir zaudējuši interesi par pasauli un dzīvo pēc fatālā principa “kam jānotiek, tas notiks”. Romānā vēstures ritumu iemieso brīnišķīga metafora. Tas ir Sventes kalns - ceļojošā kāpa, kas, laikam ritot, mazpamazām apber kuršu ciemu. Romāna izskaņa ir drūma: kurši ir izzuduši līdz ar savu valodu un kultūru. Tomēr paliek jautājums: cilvēki rada vēstures straumes plūdumu; vienlaikus vēsture veido cilvēkus - vai “cilvēkiem laivās” iespējams iespaidot straumes virzību vai vismaz neļauties straumes spēkam?
Cilvēka zināšanu daudzums, salīdzinot ar sentēviem, simtkāršojies. Ja cilvēces vēsturi pielīdzinātu diennaktij, tad viss, ko mēs tagad zinām, radies ceturksni pirms pusnakts. Bet cilvēka daba nav guvusi nevienu jaunu īpašību, nav arī zaudējusi. Šajā ziņā mūsu mantojums ir mūžīgs un nemainīgs.
Tas nozīmē, ka tas, ko kāds piedzīvo un tad pārdzīvo, var notikt, ir noticis un notiks ar jebkuru no mums. Mainās vienīgi dažas morāles normas, cilvēka daba - ne. Klasiskajā laikā galvenā vērtība, gods un morāle bija uzvarēt, pārspēt viltībā. Tad nāca viens, sludinādams un nesdams žēlsirdību. Mēs - cenšamies. Mēs zinām, kā vajag, cīnāmies un krītam atpakaļ savā nevarēšanā.
Tāpēc.
Tas, kas šeit vēstīts, varēja notikt ar jubkuru jebkurā laikā. Laikmeta dekorācijai te nav nozīmes. Tātad - nekā jauna, bet arī nekā veca.
Savas "toreizējās", tāpat "tagadējās" domas mēs varam sastapt jau Platona "Dialogos", bet ja vēl kādu laika nogriezni senāk, - tad Bībelē.
Jāņa Klīdzēja devums latviešu literatūrā ir mērāms 24 grāmatās, no kurām lielākā daļa iznākusi trimdā. Vairākiem darbiem piešķirtas arī prēmijas - K. Barona fonda prēmijas, J. Jaunsudrabiņa fonda un Kultūras fonda balvas. Lielākā daļa darbu veltīti Latgalei, tās ļaudīm un viņu likteņiem.
Romānā "Cilvēka bērns" galvenais varonis, dzīvespriecīgais un zinātkārais Boņs, ieved mūs savā Latgales sētā, rādot latgaļu zemnieku gudro dzīvesziņu, darbīgo ikdienu un mazās sirds auklēto pirmo mīlestību.
"Paturējusi brīdi Boņa roku savā karstajā saujā, viņa to izvelk un ar to pašu roku Boņam iekniebj vaigā. - Vai tu arvien esi mans mīļais draudziņš? - viņa tā vaicā. Tas ir vaicājums, kura dēļ Boņs ir ar mieru stāvēt un Bibuku gaidīt, lai kaut zoles piesalst pie zemes, sniega vai akmens."
Anšlavam Eglītim tuvojās trīsdesmitā dzimšanas diena, un jaunais cilvēks nolēma pats sev sarūpēt dāvanu — tā bija neparasta un nupat atrodas arī mūsu priekšā — apburoši saistoša stāstu grāmata “Maestro”.
Liekot lietā Latvijas Mākslas akadēmijā iemantoto gleznotāja pieredzi, Anšlavs Eglītis šais stāstos uzbūra veselu kompāniju interesantu, savdabīgu mākslinieku ar spilgtām viņu dzīves epizodēm, dažādiem atgadījumiem, priekiem un nedienām. Nu ar šo jauko kompāniju varam iepazīties arī mēs.
Savā jaunākajā grāmatā aktrise Mudīte Šneidere raksta par sevi. M. Šneidere pieder paaudzei, kas dzimusi neatkarīgajā Latvijā, bet augusi un skolojusies padomju Latvijā. Salīdzinājumi rodas neviļus, bet ir neizbēgami. M. Šneidere raksta no distances, skatoties uz bērnību un pusaudža gadiem ar dzīves pieredzē ārdētu aci. Te ir gan amizantas, gan dramatiskas epizodes: kara pēdējie gadi nes traģisku ģimenes dzīves notikumu, pamazām sevi piesaka padomju realitātes jaunās vēsmas, notiek pirmā sastapšanās ar teātra maģiju. Autore tēlo divus paralēlus dzīvesstāstus. Aiz Ditas un Āra portretiem saskatāmi autores un Harija Liepiņa vaibsti.
Jānis Bolis ir Amerikā dzīvojošs latvietis, kurš sarakstījis romānu par
kāda vīrieša, Oskara, dzīvi, sākot no bērnības līdz pat brieduma gadiem.
Grāmatā stāstīts par smagiem pārdzīvojumiem izsūtījuma laikā,
izraidījumu no dzimtenes un šķiršanās sāpēm no tēva. Par nelikumīgām
afērām pēckara gados un, protams, mīlestību, kas caurvij visu romāna
attīstības gaitu.
Neaizmirstams dzīves stāsts par Zigfrīda Annas Meierovica un Kristīnes mīlestības virpuli, kas balstīts uz patiesiem faktiem
Jānis Ezeriņš (1821–1924) ir viens no spožākajiem stāstniekiem un
modernās noveles aizsācējs latviešu literatūrā. Ezeriņu mēdz salīdzināt
ar Bokačo, Vaildu un Mopasānu, viņa stāsti atstāja ļoti lielu iespaidu
uz 30. gadu prozu. J. Ezeriņa tradīciju 70. gados turpināja Regīna
Ezera.
Arturs Heniņš ir daudzu vēsturiski dokumentālo romānu autors. Apgāds
“Jumava” ir nolēmis izdot vienreizēju vēsturisku romānu “Smilšu
pulkstenī birst cits laiks”, kurā aprakstīti spilgti vēsturiski brīži.
Turpinot
izdot fascinējošus latviešu romānus, apgāds “Jumava” kā nākamo ir
izvēlējies izdot Aleksandra Grīna nozīmīgāko darbu – romānu “Dvēseļu
putenis”, kas savu debiju pieteica 1934. gadā. Autors grāmatā stāsta par
kara un briesmu stāstiem, kad latvju tautas liktenis bija likts lielo
pasaules notikumu svaru kausos.
“Poga ar sudraba rozi” ir brīnišķīgs, aizraujošs, romantisks romāns jebkuram vecumam un gaumei. 
Līgas Blauas ceturtā grāmata ir par Jāni Paukštello. Aktieri, kurš uzrunā izrādēs, dziesmās, par latviešu kino klasiku kļuvušās kinofilmās. Cilvēku, kurš pirmo reizi ir tik atklāts – par dzīvi uz skatuves, par ģimeni, draugiem un partneriem, par dzīves krustcelēm, kurās bijis jāizvēlas... Patiesi un atklāti. 
Gaidot Latvijas Republikas 100. dzimšanas dienu, cieņā un mīlestībā pret savu zemi un valsti iecerēts izveidot 100 stāstus par Latviju – Latvijas zemes un tautas dzīvo vēsturi, kas atklāta izcilu, Latvijai nozīmīgu personību dzīvesstāstos un notikumos. 
pieejami, jo krājumi izdoti trimdā 20. gadsimta 50. gados. 
Autora otrā iespiestā prozas grāmata. Tajā ir varoņi, kuri izraisa līdzpārdzīvojumu. Autors apzināti izvairās no klasisko pirātu gabalu klišejām, piemēram, kā R. Stīvensona «Bagātību sala». Atklāj Kurzemes – Zemgales hercoga galma pikantās aizkulises. Grāmata, kas varētu kļūt par Jūsu grāmatplaukta «pērli». Ja Jūs sāksiet lasīt, grūti būs to nolikt malā. Ļoti izklaidējošs dēku romāns – noderēs arī garos pārbraucienos un gaidot garlaicīgās rindās.
Godātais lasītāj, jums ir iespēja iepazīt jaunu interesantu ''Jumavas'' izdevumu — žurnālista Andra Tiļļas veidoto uzziņu grāmatu ''Tur man tika'' par Rīgas izklaides mīļvietām — kafejnīcām, restorāniem, bāriem, kam bijis vien sev raksturīgais interjers, apkalpošanas kultūra, īpaša noskaņa, risinājušies neparasti notikumi, pabijušas sabiedrībā zināmas personības. Tajā mēģināts rast attiecīgās atpūtas vietas īpašo vidi, noskaņu, kas dažviet paspilgtināta ar dzeju, ieskicēts kāds notikums. Grāmatas saturs nedaudz iesniedzas pirmskaru Latvijā un turpinās padomju laikā, kā arī mūsdienās. Ar šīm īsajām atmiņu dzirkstīm autors aicina ikvienu laimes mēriņam — atskārst un saglabāt patiesās dzīves vissaldāko garšu. Grāmatā ietvertas tādas leģendāras vietas kā Sukubs, Piena restorāns, Pegazs, Skapis, Sēnīte, Jūras pērle, “13 krēsli”, “Cuba”, “Sarkans” un daudzi citi. Autors katrā stāstā ir uzmeklējis kādu interesantu cilvēku – apmeklētāju, bārmeni, arhitektu, kur katram ir kāds amizants pieredzējums vai stāsījums azotē. Grāmata papildināta ar interesantām un bagātīgām fotogrāfijām.
Rakstnieks un vēsturnieks Arturs Heniņš, kurš ir daudzu grāmatu autors šajā vēsturiskajā romānā stāsta par Latviešiem Krievijā 20. gadsimta 30. gados. 
Kas ir rakstnieks?
Tas, kurš māk pareizi noturēt pildspalvu, vai tas, kuram allaž ir ko teikt? Lai
kāda būtu pareizā atbilde, rakstniekam būt ir aizraujoši… un – galvenais –
jautri! Un par to vislabāk zina vēstīt grāmata “Rakstniekos ārpus grāmatu
lappusēm”, kas apkopo interesantas etīdes no rakstnieku dzīves.
Emīlija Benjamiņa ir latviešu leģenda – viņa, kura izveidojusi starpkaru Latvijas spēcīgāko mediju impēriju. Viņa, kurai līdzīgas nav nevienas… 
Populārais “Latvijas Radio” žurnālists Dzintars Tilaks gadu gadiem uztur aizraujošu dialogu ar klausītājiem. Tikpat intriģējoši un asprātīgi viņš prot arī rakstīt. Grāmatā “Labi, ka tā! Pastāsti” apkopojis stāstus no savas pieredzes, sākot no bērnības, skolas un studiju gadiem, viņa kā muzikanta piedzīvojumi dažādos pasākumos (nozīmīga vieta atvēlēta kāzu stāstiem) un beidzot ar apcerīgākiem stāstiem par populāro raidījumu “Sirdslietu Aģentūra”, sevi un ģimeni.
Laima Kalniņa, viena no latviešu trimdas rakstniecības spilgtākajām pārstāvēm, ievērību guvusi ar stāstu un noveļu publicējumiem trimdas periodikā, atsevišķi darbi izdoti trimdas izdevniecībā “Grāmatu Draugs”. Rakstniece saņēmusi arī vairākas nozīmīgas literāras balvas – Jāņa Jaunsudrabiņa fonda balvu par garstāstu “Kur upes satiekas”, kas tiek piešķirta par jaunu vērtību ieviešanu latviešu literatūrā un sasniegumiem latviešu prozā, kā arī Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda balvu par mūža devumu latviešu literatūrā. 
Grāmata lasītāju iepazīstina ar Ruduļu Jura, īstajā vārdā Jura Robežnieka, daudzšķautņaino personību, dzīves gājumu un dzīves padomiem. Daudzi viņu pazīst kā ilggadēju sporta komentētāju un žurnālistu, citi kā humora pilnu un dzīvespriecīgu joku plēsēju, taču vislielāko devumu Ruduļu Juris ir atstājis makšķerniekiem. Vairāk nekā 20 gadu krātās, apkopotās dienasgrāmatās, kuru pats dēvējis par “To Lielo Copes Grāmatu”, Ruduļu Juris pedantiski apkopojis savus piedzīvojumus, trikus un viltības, ko piedzīvojis un iemācījies makšķerējot. Šī grāmata ir makšķernieku almanahs – tajā atklājas labākās copes vietas, makšķerrīki, ēsmas, dažādi triki, viltības un praktiski padomi. Grāmatu papildina Jura Robežnieka tuvinieku un laikabiedru stāstījumi un atmiņas, par makšķerēšanas gaitām stāsta fotogrāfi Uldis Briedis un Andris Eglītis, mākslinieki Gunārs Lūsis un Edgars Vērpe, žurnālists Egils Zirnis, Māris Olte, Māris Ķirsons, Ināra Koha, Alvis Birkovs, Egons Simsons u.c. makšķernieki un dabas draugi. 
Jevgēņijs Vtjurins ir Krievijas eksdiplomāts, kurš 35 savus dzīves gadus
strādājis Krievijas Federācijas ārlietu ministrijā, strādājis Kairā,
Vašingtonā, kā arī dažādās ministrijas pārvaldēs un departamentos,
pašlaik pensionēts. 
Anna Velēda Žīgure savā grāmatā stāsta par traģisko 1944.gada vasaru un rudeni Latvijā, kā arī par 1945.gada pirmo pusi Vācijā. Tur nokļuva arī latvieši, kuri šajā dramatiskajā laikā pazaudēja tuviniekus, mājas, dzimteni. Mūsu bēgļu bija daudz – pēckara Vācijas rietumu daļā vien vismaz 120 tūkstošu, bet precīzs skaits nav zināms. Autore centusies izprast, kāpēc cilvēki devās ceļā, ko viņi juta un domāja, kad bija spiesti pamest visu, kas mīļš un tuvs. Grāmatas nosaukums ir Viņi – bet patiesībā nav viņu un mūs, ir viena, divu okupāciju sadalīta tauta. Visus garos gadus latviešu bēgļi turējušies pie mūsu valstij nozīmīgām vērtībām un simboliem – karoga, ģerboņa un himnas, kas Latvijā oficiāli atgriezās tikai 1989.gada martā. Grāmatā aprakstītais balstās uz daudzu cilvēku stāstītām atmiņām un rakstītiem avotiem. Šis ir sākums, ļaudis vēl ir ceļā, kas lielai daļai būs mūža garumā.
Tā kā romāna tēma ir aktuāla arī pašreizējā laika posmā – mūsu tautiešu, došanās plašajā pasaulē laimi un iztikas līdzekļus meklēt – apgāds „Jumava” izdod atkārtoti šo grāmatu ar pašas autores zīmējumiem. Tajā grodi savijas dažādu tautu kultūrslāņi un zīmes, kas darbu padara ne vien spraigi sižetiski lasāmu, bet arī informatīvi un emocionāli bagātu. Grāmatu vēl „garšīgāku” padara ne tikai izteiksmes stils, bet arī prasmīgi iekomponētās sēņu pagatavošanas receptes.
Grāmata ir piemiņas veltījums Imantam Heinackim, bioloģiski tīrās lauksaimniekošanas aizsācējam Latvijā. Laikabiedru, draugu stāstījumi un atmiņas mijas ar paša Imanta Heinacka pieredzējumiem un praktiskām gudrībām par saimniekošanu Grāmata būs lielisks padomdevējs tiem, kas nodarbojas ar bioloģisko saimniekošanu vai vēlas to darīt, jo grāmatā daudz noderīgu padomu, piemēram, augsnes sagatavošanai, mēslošanai u.c. Interesanta tā būs arī tiem, kam tuva izcilā publicista Ērika Hānberga dzīvelīgā un skanīgā valoda.
Grāmatā publicētas piecas Monikas Zīles izvēlētas lugas, kurās raksturīgi Zīles kundzes darbiem mīlestība savijas ar sadzīviskām problēmām, un situācijām. Rakstniece raksta par to, kas notiek ar mums ik dienu, papildinot ar sulīgu, krāsainu humoru. Lugas no šī krājuma jau piedzīvojušas veiksmīgus uzvedumus daudzos tautas teātros visā Latvijā. Grāmata būs lielisks palīgs visiem režisoriem, tautas namu vadītājiem, ikvienam, kas vēlas iestudēt izrādi. Par lugām atzinīgi izsakās arī paši režisori! “Manuprāt, Monikas Zīles gabali ir adresēti tieši pašdarbības kolektīviem. Tās ir sadzīves lugas ar pavisam ikdienišķiem notikumiem. Bet šie notikumi tiek “aizdarīti” ar pikantu pārpratumu un smalki samaltu intrigu mērcīti, klāt vēl pievienojot “smeķīgus” raksturiņus. Rezultātā – labs gabaliņš spēlēt un skatīt priekam.” Ineta Zvirgzdiņa, Bērzaunes pagasta teātra režisore Monika Zīle ir rakstniece un publiciste, iemīļota mūsdienu latviešu autore, kuras darbi guvuši atzinību plašā lasītāju lokā. Apgāds “Jumava” jau laidis klajā Monikas Zīles romānus un stāstus, lugas tiek publicētas pirmo reizi.
Anna Žīgure bija pirmā atjaunotās Latvijas vēstniece Somijā un Igaunijā, un sešos darba gados ieguva savai dzimtenei daudz draugu. Tā kā bieži nācās atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, viņa nolēma uzrakstīt somiem grāmatu. “Tomēr tik tuvu” iznāca Somijā 1997. gadā, bet 1999. gadā to publicēja Igaunijā. Grāmatai bija lieli panākumi, un somu izdevniecība “Otava” palūdza autori sarakstīt arīotru grāmatu, kas iznāca 2000. gada vasarā un saucas “Latvijas zeme un debesis”. Latviešu lasītājiem beidzot ir iespēja iepazīties ar abām grāmatām vienos vākos. 
Šī grāmata ir par pagātni, kas turpinās šodien un gaidāma rīt. Par pilsētām un ciemiem, ko aprijis okeāns, nogremdējušas jūras un pārklājuši ezeri Eiropas kontinentā. 
Autors jauši un nejauši apspēlē jautras miniatūras iz dzīves. 
Romāns “Saplēstā krūze” ir viens no Alfrēda Dziļuma (1907–1976) spilgtākajiem un mākslinieciski pārliecinošākajiem darbiem. Mīlestība, greizsirdība un lauku romantika savijas raitā un dabiskā stāstījumā. Neatlaidīgi un droši mazā Nate iet pretī savam izvēlētajam mērķim...
Grāmatā tiekamies ar Anšlāvu Eglīti un viņa radītajiem tēliem apmēram astoņu gadu ritējumā. Tas bija vētru laiks, skarbu pārmaiņu laiks, sekojot līdzi Anšlava varoņu gaitām, ieraugam mūsu tautas ēršķainos ceļus. Un pārmainās pats stāstītājs – no eleganta jaunekļa viņš pārtop rūpju māktā vīrā: dzimtene atstāta. Te saimniekoja sveša vara, pats viņš dienas vadīja Alpu aizdurē Tailfingenā, strādāja, raudzījās kalnos un
Septiņu gadu vecumā Atis Lejiņš kopā ar ģimeni no Vācijas devās uz Austrāliju, vēlāk uz ASV un Zviedriju. Astoņdesmitajos gados piedalījies Afganistānas brīvības cīņās. 1991. gadā atgriezies Latvijā. Nodibinājis un vada Latvijas Ārpolitikas institūtu. A. Lejiņš ir daudzu starptautisku organizāciju konsultants un biedrs. Pa šiem gadiem sakrājusies arī liela redaktora un publicista darba pieredze - publicēti neskaitāmi raksti par Baltijas un Latvijas ģeopolitiku, drošību ceļā uz Eiropas Savienību un NATO, starptautiskās situācijas analīzi, ekonomiskās attīstības un Baltijas valstu sadarbības jautājumiem u. c., kas 2007. gada septembrī sagaidot 65. dzīves jubileju, apkopoti rakstu krājumā "Skats nākotnē atskatoties". Šeit ietverta trimdas laika rakstu izlase, sākot no 80. gadu sākuma, vairāk nekā piecdesmit publikāciju Latvijas periodikā līdz pat 2007. gadam, kā arī zinātniski raksti, kur skartas dziļākas pasaules notikumu kopsakarības.
.jpg)
Autore, piedzīvojumus vēstīdama, spēj uzjautrināt līdz asarām. 
Rudenīgos Amerikas novakaros Anšlava Eglīša domas bieži iegriezās mazā, skaistā zemes stūrī - Inciemā, kur Anšlava tēvam rakstniekam Viktoram Eglītim Latvijas brīvvalsts valdība bija piešķīrusi zemes gabalu ar kādreizējās pusmuižas ēkām centrā. Jaunais Anšlavs tur pavadīja piecpadsmit aizraujošas vasaras - sagaidīja bieži vien diezgan īpatnējos viesus, trenējās daudzās sporta disciplīnās, uzņēma tālaika slavenus māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus un arī pats iemēģināja roku visdažādākajās radošajās nodarbēs. Tieši tur apliecinājumu guva rakstnieka īpašība nekad nepadoties, cīnīties, tiekties augšup un izdzīvot.
“Cilvēki laivās” ir viens no Alberta Bela spožākajiem darbiem. Mazā kuršu tautiņa, kuras ziedu laiki (12. gadsimtā šī jūrasbraucēju un karotāju tauta veiksmīgi konkurēja ar zviedru vikingiem) jau sen pagātnē, 19. gadsimta vidū gan vēl saglabājusi savu nacionālo identitāti, bet jau tuvu iznīcībai. Romāns veidots kā divu pasauļu pretstatījums. No vienas puses, Prūsija, ko var uztvert kā absolūtās sakārtotības un arī sastinguma simbolu, no otras - “cilvēki laivās”, t. i., kuršu zvejnieki, kuru mūža lielākā daļa aizrit uz ūdens. Vienlaikus šī metafora apzīmē mazo kuršu tautiņu vēstures straumē vai - plašākā skatījumā - jebkuru skaitliski nelielu tautu. Par oficiālo valsts valodu pasludināta vācu, kursiski sarunas noris vairs tikai ikdienā; zvejnieki ir zaudējuši interesi par pasauli un dzīvo pēc fatālā principa “kam jānotiek, tas notiks”. Romānā vēstures ritumu iemieso brīnišķīga metafora. Tas ir Sventes kalns - ceļojošā kāpa, kas, laikam ritot, mazpamazām apber kuršu ciemu. Romāna izskaņa ir drūma: kurši ir izzuduši līdz ar savu valodu un kultūru. Tomēr paliek jautājums: cilvēki rada vēstures straumes plūdumu; vienlaikus vēsture veido cilvēkus - vai “cilvēkiem laivās” iespējams iespaidot straumes virzību vai vismaz neļauties straumes spēkam?
Cilvēka zināšanu daudzums, salīdzinot ar sentēviem, simtkāršojies. Ja cilvēces vēsturi pielīdzinātu diennaktij, tad viss, ko mēs tagad zinām, radies ceturksni pirms pusnakts. Bet cilvēka daba nav guvusi nevienu jaunu īpašību, nav arī zaudējusi. Šajā ziņā mūsu mantojums ir mūžīgs un nemainīgs.
Jāņa Klīdzēja devums latviešu literatūrā ir mērāms 24 grāmatās, no kurām lielākā daļa iznākusi trimdā. Vairākiem darbiem piešķirtas arī prēmijas - K. Barona fonda prēmijas, J. Jaunsudrabiņa fonda un Kultūras fonda balvas. Lielākā daļa darbu veltīti Latgalei, tās ļaudīm un viņu likteņiem.
Savā jaunākajā grāmatā aktrise Mudīte Šneidere raksta par sevi. M. Šneidere pieder paaudzei, kas dzimusi neatkarīgajā Latvijā, bet augusi un skolojusies padomju Latvijā. Salīdzinājumi rodas neviļus, bet ir neizbēgami. M. Šneidere raksta no distances, skatoties uz bērnību un pusaudža gadiem ar dzīves pieredzē ārdētu aci. Te ir gan amizantas, gan dramatiskas epizodes: kara pēdējie gadi nes traģisku ģimenes dzīves notikumu, pamazām sevi piesaka padomju realitātes jaunās vēsmas, notiek pirmā sastapšanās ar teātra maģiju. Autore tēlo divus paralēlus dzīvesstāstus. Aiz Ditas un Āra portretiem saskatāmi autores un Harija Liepiņa vaibsti.
