Laima Kalniņa, viena no latviešu trimdas rakstniecības spilgtākajām pārstāvēm, ievērību guvusi ar stāstu un noveļu publicējumiem trimdas periodikā, atsevišķi darbi izdoti trimdas izdevniecībā “Grāmatu Draugs”. Rakstniece saņēmusi arī vairākas nozīmīgas literāras balvas – Jāņa Jaunsudrabiņa fonda balvu par garstāstu “Kur upes satiekas”, kas tiek piešķirta par jaunu vērtību ieviešanu latviešu literatūrā un sasniegumiem latviešu prozā, kā arī Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda balvu par mūža devumu latviešu literatūrā. Diemžēl Latvijā L. Kalniņas daiļrade plašākai auditorijai nav zināma. Romāns “Runcis Timiāns un Anna” par nometņu laika dzīvi Vācijā ar nosaukumu “Kaķa manuskripts” vairākos turpinājumos publicēts žurnālā “Treji Vārti” 20. gadsimta 90. gados. Tam raksturīgs metaforisks vēstījuma stils, tas ietver vairākas modernā romāna iezīmes – autore atteikusies no hronoloģiskā sižeta, sapludina laiku un telpu, tagadnes notikumus caurvij ar pagātnes impresijām. Vēstījums nereti ir fragmentārs, tēlu atziņas un vērojumi ir pašas autores balss.
Grāmata lasītāju iepazīstina ar Ruduļu Jura, īstajā vārdā Jura Robežnieka, daudzšķautņaino personību, dzīves gājumu un dzīves padomiem. Daudzi viņu pazīst kā ilggadēju sporta komentētāju un žurnālistu, citi kā humora pilnu un dzīvespriecīgu joku plēsēju, taču vislielāko devumu Ruduļu Juris ir atstājis makšķerniekiem. Vairāk nekā 20 gadu krātās, apkopotās dienasgrāmatās, kuru pats dēvējis par “To Lielo Copes Grāmatu”, Ruduļu Juris pedantiski apkopojis savus piedzīvojumus, trikus un viltības, ko piedzīvojis un iemācījies makšķerējot. Šī grāmata ir makšķernieku almanahs – tajā atklājas labākās copes vietas, makšķerrīki, ēsmas, dažādi triki, viltības un praktiski padomi. Grāmatu papildina Jura Robežnieka tuvinieku un laikabiedru stāstījumi un atmiņas, par makšķerēšanas gaitām stāsta fotogrāfi Uldis Briedis un Andris Eglītis, mākslinieki Gunārs Lūsis un Edgars Vērpe, žurnālists Egils Zirnis, Māris Olte, Māris Ķirsons, Ināra Koha, Alvis Birkovs, Egons Simsons u.c. makšķernieki un dabas draugi. Lasot grāmatu, iepazīstiet īpašo makšķernieku pasauli un bezgalīgu dabas mīlestību.
Jevgēņijs Vtjurins ir Krievijas eksdiplomāts, kurš 35 savus dzīves gadus
strādājis Krievijas Federācijas ārlietu ministrijā, strādājis Kairā,
Vašingtonā, kā arī dažādās ministrijas pārvaldēs un departamentos,
pašlaik pensionēts.
Grāmata ir pirmais Vtjurina kunga darbs, kurā autors ieguldījis visu
savu brīvo laiku, zināšanas un savus uzskatus. Krievijā grāmata tika
izdota pirms trīs gadiem, to atteicās izdot lielākās Krievijas
izdevniecības, tādēļ autors to izdeva par saviem līdzekļiem ar
pseidonīmu Jūlijs Svetins.
Tajā autors pamatojot savu viedokli ir centies izskaidrot kādēļ viņa
prāt nav pieņemama pašlaik Krievijā valdošā vara un Krievijas politika
kopumā. Tāpat autors ir sniedzis savus ieteikumus situācijas
uzlabošanai.
Par grāmatas izdošanu ārpus Krievijas autors izvēlējās to izdot Latvijā,
lai caur Baltijas valstīm paustu savu viedokli Eiropai, kurai viņš
vēlas darīt zināmu savu viedokli, kā arī rast domubiedrus.
Anna Velēda Žīgure savā grāmatā stāsta par traģisko 1944.gada vasaru un rudeni Latvijā, kā arī par 1945.gada pirmo pusi Vācijā. Tur nokļuva arī latvieši, kuri šajā dramatiskajā laikā pazaudēja tuviniekus, mājas, dzimteni. Mūsu bēgļu bija daudz – pēckara Vācijas rietumu daļā vien vismaz 120 tūkstošu, bet precīzs skaits nav zināms. Autore centusies izprast, kāpēc cilvēki devās ceļā, ko viņi juta un domāja, kad bija spiesti pamest visu, kas mīļš un tuvs. Grāmatas nosaukums ir Viņi – bet patiesībā nav viņu un mūs, ir viena, divu okupāciju sadalīta tauta. Visus garos gadus latviešu bēgļi turējušies pie mūsu valstij nozīmīgām vērtībām un simboliem – karoga, ģerboņa un himnas, kas Latvijā oficiāli atgriezās tikai 1989.gada martā. Grāmatā aprakstītais balstās uz daudzu cilvēku stāstītām atmiņām un rakstītiem avotiem. Šis ir sākums, ļaudis vēl ir ceļā, kas lielai daļai būs mūža garumā.
Tā kā romāna tēma ir aktuāla arī pašreizējā laika posmā – mūsu tautiešu, došanās plašajā pasaulē laimi un iztikas līdzekļus meklēt – apgāds „Jumava” izdod atkārtoti šo grāmatu ar pašas autores zīmējumiem. Tajā grodi savijas dažādu tautu kultūrslāņi un zīmes, kas darbu padara ne vien spraigi sižetiski lasāmu, bet arī informatīvi un emocionāli bagātu. Grāmatu vēl „garšīgāku” padara ne tikai izteiksmes stils, bet arī prasmīgi iekomponētās sēņu pagatavošanas receptes.
Grāmata vēsta par Maestro Raimoda Paula vēl vienu talanta šķautni ― vella dzīšanu. Sprēgājošo humora un sarkasma žanru komponists sev raksturīgā manierē kopj gadu desmitiem. Andžils Remess, pats būdams jautrības kultivētājs, gan dzirdēto, gan līdzdarbīgi piedzīvoto savijis žiglā stāstījumā. Grāmatā sastāv no vairākiem humora pilniem pastāstiem.
Grāmata ir piemiņas veltījums Imantam Heinackim, bioloģiski tīrās lauksaimniekošanas aizsācējam Latvijā. Laikabiedru, draugu stāstījumi un atmiņas mijas ar paša Imanta Heinacka pieredzējumiem un praktiskām gudrībām par saimniekošanu Grāmata būs lielisks padomdevējs tiem, kas nodarbojas ar bioloģisko saimniekošanu vai vēlas to darīt, jo grāmatā daudz noderīgu padomu, piemēram, augsnes sagatavošanai, mēslošanai u.c. Interesanta tā būs arī tiem, kam tuva izcilā publicista Ērika Hānberga dzīvelīgā un skanīgā valoda.
Grāmatā publicētas piecas Monikas Zīles izvēlētas lugas, kurās raksturīgi Zīles kundzes darbiem mīlestība savijas ar sadzīviskām problēmām, un situācijām. Rakstniece raksta par to, kas notiek ar mums ik dienu, papildinot ar sulīgu, krāsainu humoru. Lugas no šī krājuma jau piedzīvojušas veiksmīgus uzvedumus daudzos tautas teātros visā Latvijā. Grāmata būs lielisks palīgs visiem režisoriem, tautas namu vadītājiem, ikvienam, kas vēlas iestudēt izrādi. Par lugām atzinīgi izsakās arī paši režisori! “Manuprāt, Monikas Zīles gabali ir adresēti tieši pašdarbības kolektīviem. Tās ir sadzīves lugas ar pavisam ikdienišķiem notikumiem. Bet šie notikumi tiek “aizdarīti” ar pikantu pārpratumu un smalki samaltu intrigu mērcīti, klāt vēl pievienojot “smeķīgus” raksturiņus. Rezultātā – labs gabaliņš spēlēt un skatīt priekam.” Ineta Zvirgzdiņa, Bērzaunes pagasta teātra režisore Monika Zīle ir rakstniece un publiciste, iemīļota mūsdienu latviešu autore, kuras darbi guvuši atzinību plašā lasītāju lokā. Apgāds “Jumava” jau laidis klajā Monikas Zīles romānus un stāstus, lugas tiek publicētas pirmo reizi.
Anna Žīgure bija pirmā atjaunotās Latvijas vēstniece Somijā un Igaunijā, un sešos darba gados ieguva savai dzimtenei daudz draugu. Tā kā bieži nācās atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, viņa nolēma uzrakstīt somiem grāmatu. “Tomēr tik tuvu” iznāca Somijā 1997. gadā, bet 1999. gadā to publicēja Igaunijā. Grāmatai bija lieli panākumi, un somu izdevniecība “Otava” palūdza autori sarakstīt arīotru grāmatu, kas iznāca 2000. gada vasarā un saucas “Latvijas zeme un debesis”. Latviešu lasītājiem beidzot ir iespēja iepazīties ar abām grāmatām vienos vākos.
“Es stāstu par Latviju”, kas nu latviešu valodā iznāk atkārtotā un papildinātā izdevumā, apvieno divas grāmatas, no kurām katrai ir sava tapšanas vēsture, tomēr doma ir viena — pastāstīt par mūsu zemi, cilvēkiem, vēsturi.
Pirmā grāmata — “Tomēr tik tuvu” radās pēc somu apgāda “Otava” ierosinājuma. Toreiz biju neatkarīgās Latvijas vēstniece Somijā (1991-1998) un līdz pat 90. gadu beigām, kad atgriezos mājās, man bieži nācās skaidrot gan Latvijas ģeogrāfisko novietojumu (pirmā aiz Igaunijas ir Latvija un tikai pēc tam seko Lietuva, nevis otrādi), gan mūsu vēstures sarežģītos līkločus. Tuvu vienmēr bijusi Igaunija un pat visus padomju gadus arī Somija. Tiesa, tikai ģeogrāfiskā ziņā. Tuvu bija brīvība, patiesībā visu manu mūžu, tikai es to nenojautu. Tuvas ir manas atmiņas, jo par daudz ko joprojām šķiet: tas noticis pavisam nesen — lai arī atjaunotā Latvija un tās pirmajā gadā dzimušie jau tuvojas pilngadībai. “Tomēr tik tuvu” Somijā iznāca 1997. gadā, bet Igaunijā — 1999. gadā. “Latvijas zeme un debesis” Somijā iznāca 2000. gadā, bet Igaunijā — 2001. gadā.
Šī grāmata ir par pagātni, kas turpinās šodien un gaidāma rīt. Par pilsētām un ciemiem, ko aprijis okeāns, nogremdējušas jūras un pārklājuši ezeri Eiropas kontinentā. Nirēji Vidusjūrā arvien no jauna atklāj dūņās primitīvus mūrus un kolonnas. Kuģojot virs Dogera sēkļa, zvejnieki izvelk pirmatnējo mednieku ieročus. Pasaules okeānu nevar iežēlināt, to iespējams vienīgi apturēt, kā izdarījuši Nīderlandes iedzīvotāji, izglābjot savu zemi. Jūs uzzināsit pierādītus, kā arī mazāk zināmus faktus par Eiropas vēsturi un arheoloģiju, ģeogrāfiju un hidroloģiju, kultūru un mākslu; neklātienē piedalīsities nogrimušu civilizāciju meklējumos; iepazīsities ar Eiropas tautu teikām, nostāstiem, leģendām. Šī ir vienīgā grāmata pasaulē, kas veltīta nogrimušajai Eiropai.
Autors jauši un nejauši apspēlē jautras miniatūras iz dzīves. Ar smaidu uz lūpām varam lasīt jautrus atgadījumus par Ēriku Hānbergu: vienubrīd viņš ir auna kukaragās, citreiz redaktora amata cītīgā izpildē, te atkal kāpostu skābēšanas lustēs un vēl citur kopā ar dāņu vēstnieci gubenī.
Romāns “Saplēstā krūze” ir viens no Alfrēda Dziļuma (1907–1976) spilgtākajiem un mākslinieciski pārliecinošākajiem darbiem. Mīlestība, greizsirdība un lauku romantika savijas raitā un dabiskā stāstījumā. Neatlaidīgi un droši mazā Nate iet pretī savam izvēlētajam mērķim...
Teologs Paulis Kļaviņš piedāvā jaunu skatījumu uz Jāņa evaņģēlija autoru, Jēzus mācekļiem, analizē Jāņa evaņģēlija 17. nodaļu. 2006. Gadā Jumavā jau iznākusi Paula Kļaviņa grāmata "Kāpsim kalnā!"
Grāmatā tiekamies ar Anšlāvu Eglīti un viņa radītajiem tēliem apmēram astoņu gadu ritējumā. Tas bija vētru laiks, skarbu pārmaiņu laiks, sekojot līdzi Anšlava varoņu gaitām, ieraugam mūsu tautas ēršķainos ceļus. Un pārmainās pats stāstītājs – no eleganta jaunekļa viņš pārtop rūpju māktā vīrā: dzimtene atstāta. Te saimniekoja sveša vara, pats viņš dienas vadīja Alpu aizdurē Tailfingenā, strādāja, raudzījās kalnos un“zīlēja nākotni - nezināmo”.
Stāsts (“Nestundas”) un noveles (“Ģīmetne”, “Saimnieks”, “Zelta piecnieki”, “Olas”, “Uguns pilsēta”, “Cilvēks no pūļa”, “Biminitas ticība”,” Izsalkuša zēna pavārgrāmata”) Latvijā vienā krājumā izdots pirmo reizi. Viktora Hausmaņa pēcvārds.
“Īsta mīlestība varot būt tikai viena. Bet ko lai dara cilvēks, kuram to mīlestību ir veselas trīs? Tad nav kur sprukt – atliek vienīgi uzrakstīt…”
Ivars Ošiņš savā grāmatā savijis trīs savu mīlestību stāstus. Šīsmīlestībasirdažādas, tomērautorstās veiksmīgi apvienovienāgrāmatā. PirmāautoramīlestībairRīga, otrāmīlestībasevīietverpopulārosnostāstos un mītossastopamoslavenībupatiesosdzīvesstāstus un viņumīlestības. Trešādaļagrāmatāveltītasenaizmirstiem, tomērsavālaikāļotislaveniemlatviešusportistiem.
Šī ir grāmata par mīlestību. Uz māti, sievu un bērniem. Uz mīļāko... Bet pāri visam - mīlestību uz Latviju. Nemeklējiet šajos vākos vainīgo! Vai gan vainīga var būt mīlestība? Dzīva vai mirusi, piepildīta vai pierimusi, gūta vai zaudēta...
"Jūs aiziesiet divreiz septiņus gadus par ātru," Meierovicam saka gaišreģis Finks. Kāpēc ģeniālais diplomāts gāja bojā tieši 14 gadus pirms Molotova - Ribentropa pakta parakstīšana tikai 38 gadu vecumā? Vai ar Meierovicu Latvijas vēsture 1934., 1939., 1940. ... gadā varēja būt citāda?...
Šī ir grāmata arī par likteni.
Jānis Ūdris
Šis darbs tiek izdots sērijā "Grāmata visai ģimenei", kas tiek veidota sadarbībā ar "Neatkarīgo Rīta Avīzi".
1926. gadā rudenī iznāca desmitiem brošūru ar patiesiem, bet pārsvarā izdomātiem stāstiem par notikušajām laupīšanām, kurās par laupītāju nosaukts neviens cits kā Ansis Kaupēns. Vairojās lubu literatūras tirgus ieņēmumi. Sabiedrība gaidīja arvien jaunas sensācijas.
Pagājuši jau septiņdesmit gadi kopš Kaupēna notiesāšanas, un ik pa laikam vēl aizvien parādās secerējumi par Kaupēnu, kuru sižeti veidoti galvenokārt pēc dažādām preses izdevumu ziņām un pieņēmumiem.
Grāmatā izmantoti izraksti no dokumentiem, kas glabājas Latvijas Valsts Vēstures arhīva sešpadsmit biezajos sējumos, un no infomācijas tālaika vietējās avīzes par laupīšanas gadījumiem Zemgalē.
Enciklopēdiskajā izdevumā "Latviešu rakstniecība biogrāfijās" Andrim ir īpašs titulējums: satīriķis. Visi pārējie ir gluži vienkārši - tikai rakstnieki.
Andris gadu gadiem korī dzied. Kolektīvā nemitīgi asprātības šķiļas. Aforismi ieklausās un lakonismos iestrāvo.
Rudenīgos Amerikas novakaros Anšlava Eglīša domas bieži iegriezās mazā, skaistā zemes stūrī - Inciemā, kur Anšlava tēvam rakstniekam Viktoram Eglītim Latvijas brīvvalsts valdība bija piešķīrusi zemes gabalu ar kādreizējās pusmuižas ēkām centrā. Jaunais Anšlavs tur pavadīja piecpadsmit aizraujošas vasaras - sagaidīja bieži vien diezgan īpatnējos viesus, trenējās daudzās sporta disciplīnās, uzņēma tālaika slavenus māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus un arī pats iemēģināja roku visdažādākajās radošajās nodarbēs. Tieši tur apliecinājumu guva rakstnieka īpašība nekad nepadoties, cīnīties, tiekties augšup un izdzīvot.
Cilvēka zināšanu daudzums, salīdzinot ar sentēviem, simtkāršojies. Ja cilvēces vēsturi pielīdzinātu diennaktij, tad viss, ko mēs tagad zinām, radies ceturksni pirms pusnakts. Bet cilvēka daba nav guvusi nevienu jaunu īpašību, nav arī zaudējusi. Šajā ziņā mūsu mantojums ir mūžīgs un nemainīgs.
Tas nozīmē, ka tas, ko kāds piedzīvo un tad pārdzīvo, var notikt, ir noticis un notiks ar jebkuru no mums. Mainās vienīgi dažas morāles normas, cilvēka daba - ne. Klasiskajā laikā galvenā vērtība, gods un morāle bija uzvarēt, pārspēt viltībā. Tad nāca viens, sludinādams un nesdams žēlsirdību. Mēs - cenšamies. Mēs zinām, kā vajag, cīnāmies un krītam atpakaļ savā nevarēšanā.
Tāpēc.
Tas, kas šeit vēstīts, varēja notikt ar jubkuru jebkurā laikā. Laikmeta dekorācijai te nav nozīmes. Tātad - nekā jauna, bet arī nekā veca.
Savas "toreizējās", tāpat "tagadējās" domas mēs varam sastapt jau Platona "Dialogos", bet ja vēl kādu laika nogriezni senāk, - tad Bībelē.
Anšlavam Eglītim tuvojās trīsdesmitā dzimšanas diena, un jaunais cilvēks nolēma pats sev sarūpēt dāvanu — tā bija neparasta un nupat atrodas arī mūsu priekšā — apburoši saistoša stāstu grāmata “Maestro”.
Liekot lietā Latvijas Mākslas akadēmijā iemantoto gleznotāja pieredzi, Anšlavs Eglītis šais stāstos uzbūra veselu kompāniju interesantu, savdabīgu mākslinieku ar spilgtām viņu dzīves epizodēm, dažādiem atgadījumiem, priekiem un nedienām. Nu ar šo jauko kompāniju varam iepazīties arī mēs.
Romāns sākas 193… gada pirmajā septembrī, kad Rīgas stacijā vienlaikus pienāk vilcieni no pretējām pasaulēm – no Eiropas centra Parīzes un mūsu Vecgulbenes. No vilcieniem izkāpj divi jaunekļi apmēram vienos gados: no Cesvaines ierodas gleznotājs Juris Upenājs, bet no Parīzes – dzīves baudītājs, elegantais Eižēns Žibeika…
Anšlava Eglīša varoņi ir jauni un savos centienos ļoti līdzinās jauniem cilvēkiem mūsdienās. Te iezīmējas gan raksturi, gan dzīves lielie pretmeti: prieks, jautrība, bohēma un nopietns darbs.
“Mūsu mākslas pasaule bija tiešām krāšņa un dažāda. Mums bija “pozitīvisti”, visādi protestanti, reālisti, impresionisti, intelektuāļi, ar mistiku iekrāsotas arhaikas cienītāji, varenības cildinātāji,” - tā par pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu mākslas pasauli rakstījis Anšlavs Eglītis un šo krāšņo pasauli spilgtās un aizraujošās ainās iemūžinājis romānā “Homo novus”.
Stāsts “Aktrise Ragārēs” izaudzis no autores piedzīvotā Skrīveru pagasta Barišos 1935. gada vasarā. Skrīverieši sevi sazīmējuši, dažs priecājoties, cits dusmojoties, bet Ievas tēlā atpazīstot pašu rakstītāju.
Gandrīz visus savus darbus rakstniece Ilze Kalnāre (1918–1968) publicējusi desmit gadu laikā, agrā jaunībā. No 1937. līdz 1944. gadam presē nodrukāti vairāk nekā 30 stāsti, vismaz 50 tēlojumi un feļetoni, ko rakstījusi jauna sieviete ar bagātu dzīves pieredzi un jūtīgu sirdi. Kalnāres varones ir vitālas sievietes ar karstu vēlmi mīlēt, kas aizrautīgi metas raibajā dzīvē, taču tikai retumis divu cilvēku sastapšanās ir tik atdevīga, ka šķiršanās nav iespējama.
Grāmatas nobeiguma pēcvārdā ir iespēja iepazīties ar rakstnieces biogrāfiskiem datiem un visai plašu informāciju par autores līdzību ar romāna galveno varoni, kā arī prototipiem, to reāliem vārdiem un likteņiem.
'"Līgavu mednieki"'ir pirmais un viens no spilgtākajiem Anšlava Eglīša romāniem - saistoša un intriģējoša lasāmviela. “Līgavu mednieki” ir dzīva liecība par 30. gadu Rīgu, cilvēkiem, viņu sadzīvi, tikumiem, savstarpējām attiecībām, domāšanas veidu, valodu, dzīves uztveri, alkām un ilgām.
Savā jaunākajā grāmatā aktrise Mudīte Šneidere raksta par sevi. M. Šneidere pieder paaudzei, kas dzimusi neatkarīgajā Latvijā, bet augusi un skolojusies padomju Latvijā. Salīdzinājumi rodas neviļus, bet ir neizbēgami. M. Šneidere raksta no distances, skatoties uz bērnību un pusaudža gadiem ar dzīves pieredzē ārdētu aci. Te ir gan amizantas, gan dramatiskas epizodes: kara pēdējie gadi nes traģisku ģimenes dzīves notikumu, pamazām sevi piesaka padomju realitātes jaunās vēsmas, notiek pirmā sastapšanās ar teātra maģiju. Autore tēlo divus paralēlus dzīvesstāstus. Aiz Ditas un Āra portretiem saskatāmi autores un Harija Liepiņa vaibsti.
Laima Kalniņa, viena no latviešu trimdas rakstniecības spilgtākajām pārstāvēm, ievērību guvusi ar stāstu un noveļu publicējumiem trimdas periodikā, atsevišķi darbi izdoti trimdas izdevniecībā “Grāmatu Draugs”. Rakstniece saņēmusi arī vairākas nozīmīgas literāras balvas – Jāņa Jaunsudrabiņa fonda balvu par garstāstu “Kur upes satiekas”, kas tiek piešķirta par jaunu vērtību ieviešanu latviešu literatūrā un sasniegumiem latviešu prozā, kā arī Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda balvu par mūža devumu latviešu literatūrā. 
Grāmata lasītāju iepazīstina ar Ruduļu Jura, īstajā vārdā Jura Robežnieka, daudzšķautņaino personību, dzīves gājumu un dzīves padomiem. Daudzi viņu pazīst kā ilggadēju sporta komentētāju un žurnālistu, citi kā humora pilnu un dzīvespriecīgu joku plēsēju, taču vislielāko devumu Ruduļu Juris ir atstājis makšķerniekiem. Vairāk nekā 20 gadu krātās, apkopotās dienasgrāmatās, kuru pats dēvējis par “To Lielo Copes Grāmatu”, Ruduļu Juris pedantiski apkopojis savus piedzīvojumus, trikus un viltības, ko piedzīvojis un iemācījies makšķerējot. Šī grāmata ir makšķernieku almanahs – tajā atklājas labākās copes vietas, makšķerrīki, ēsmas, dažādi triki, viltības un praktiski padomi. Grāmatu papildina Jura Robežnieka tuvinieku un laikabiedru stāstījumi un atmiņas, par makšķerēšanas gaitām stāsta fotogrāfi Uldis Briedis un Andris Eglītis, mākslinieki Gunārs Lūsis un Edgars Vērpe, žurnālists Egils Zirnis, Māris Olte, Māris Ķirsons, Ināra Koha, Alvis Birkovs, Egons Simsons u.c. makšķernieki un dabas draugi. 
Jevgēņijs Vtjurins ir Krievijas eksdiplomāts, kurš 35 savus dzīves gadus
strādājis Krievijas Federācijas ārlietu ministrijā, strādājis Kairā,
Vašingtonā, kā arī dažādās ministrijas pārvaldēs un departamentos,
pašlaik pensionēts. 
Anna Velēda Žīgure savā grāmatā stāsta par traģisko 1944.gada vasaru un rudeni Latvijā, kā arī par 1945.gada pirmo pusi Vācijā. Tur nokļuva arī latvieši, kuri šajā dramatiskajā laikā pazaudēja tuviniekus, mājas, dzimteni. Mūsu bēgļu bija daudz – pēckara Vācijas rietumu daļā vien vismaz 120 tūkstošu, bet precīzs skaits nav zināms. Autore centusies izprast, kāpēc cilvēki devās ceļā, ko viņi juta un domāja, kad bija spiesti pamest visu, kas mīļš un tuvs. Grāmatas nosaukums ir Viņi – bet patiesībā nav viņu un mūs, ir viena, divu okupāciju sadalīta tauta. Visus garos gadus latviešu bēgļi turējušies pie mūsu valstij nozīmīgām vērtībām un simboliem – karoga, ģerboņa un himnas, kas Latvijā oficiāli atgriezās tikai 1989.gada martā. Grāmatā aprakstītais balstās uz daudzu cilvēku stāstītām atmiņām un rakstītiem avotiem. Šis ir sākums, ļaudis vēl ir ceļā, kas lielai daļai būs mūža garumā.
Tā kā romāna tēma ir aktuāla arī pašreizējā laika posmā – mūsu tautiešu, došanās plašajā pasaulē laimi un iztikas līdzekļus meklēt – apgāds „Jumava” izdod atkārtoti šo grāmatu ar pašas autores zīmējumiem. Tajā grodi savijas dažādu tautu kultūrslāņi un zīmes, kas darbu padara ne vien spraigi sižetiski lasāmu, bet arī informatīvi un emocionāli bagātu. Grāmatu vēl „garšīgāku” padara ne tikai izteiksmes stils, bet arī prasmīgi iekomponētās sēņu pagatavošanas receptes.
Grāmata ir piemiņas veltījums Imantam Heinackim, bioloģiski tīrās lauksaimniekošanas aizsācējam Latvijā. Laikabiedru, draugu stāstījumi un atmiņas mijas ar paša Imanta Heinacka pieredzējumiem un praktiskām gudrībām par saimniekošanu Grāmata būs lielisks padomdevējs tiem, kas nodarbojas ar bioloģisko saimniekošanu vai vēlas to darīt, jo grāmatā daudz noderīgu padomu, piemēram, augsnes sagatavošanai, mēslošanai u.c. Interesanta tā būs arī tiem, kam tuva izcilā publicista Ērika Hānberga dzīvelīgā un skanīgā valoda.
Grāmatā publicētas piecas Monikas Zīles izvēlētas lugas, kurās raksturīgi Zīles kundzes darbiem mīlestība savijas ar sadzīviskām problēmām, un situācijām. Rakstniece raksta par to, kas notiek ar mums ik dienu, papildinot ar sulīgu, krāsainu humoru. Lugas no šī krājuma jau piedzīvojušas veiksmīgus uzvedumus daudzos tautas teātros visā Latvijā. Grāmata būs lielisks palīgs visiem režisoriem, tautas namu vadītājiem, ikvienam, kas vēlas iestudēt izrādi. Par lugām atzinīgi izsakās arī paši režisori! “Manuprāt, Monikas Zīles gabali ir adresēti tieši pašdarbības kolektīviem. Tās ir sadzīves lugas ar pavisam ikdienišķiem notikumiem. Bet šie notikumi tiek “aizdarīti” ar pikantu pārpratumu un smalki samaltu intrigu mērcīti, klāt vēl pievienojot “smeķīgus” raksturiņus. Rezultātā – labs gabaliņš spēlēt un skatīt priekam.” Ineta Zvirgzdiņa, Bērzaunes pagasta teātra režisore Monika Zīle ir rakstniece un publiciste, iemīļota mūsdienu latviešu autore, kuras darbi guvuši atzinību plašā lasītāju lokā. Apgāds “Jumava” jau laidis klajā Monikas Zīles romānus un stāstus, lugas tiek publicētas pirmo reizi.
Anna Žīgure bija pirmā atjaunotās Latvijas vēstniece Somijā un Igaunijā, un sešos darba gados ieguva savai dzimtenei daudz draugu. Tā kā bieži nācās atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, viņa nolēma uzrakstīt somiem grāmatu. “Tomēr tik tuvu” iznāca Somijā 1997. gadā, bet 1999. gadā to publicēja Igaunijā. Grāmatai bija lieli panākumi, un somu izdevniecība “Otava” palūdza autori sarakstīt arīotru grāmatu, kas iznāca 2000. gada vasarā un saucas “Latvijas zeme un debesis”. Latviešu lasītājiem beidzot ir iespēja iepazīties ar abām grāmatām vienos vākos. 
Šī grāmata ir par pagātni, kas turpinās šodien un gaidāma rīt. Par pilsētām un ciemiem, ko aprijis okeāns, nogremdējušas jūras un pārklājuši ezeri Eiropas kontinentā. 
Autors jauši un nejauši apspēlē jautras miniatūras iz dzīves. 
Romāns “Saplēstā krūze” ir viens no Alfrēda Dziļuma (1907–1976) spilgtākajiem un mākslinieciski pārliecinošākajiem darbiem. Mīlestība, greizsirdība un lauku romantika savijas raitā un dabiskā stāstījumā. Neatlaidīgi un droši mazā Nate iet pretī savam izvēlētajam mērķim...
Teologs Paulis Kļaviņš piedāvā jaunu skatījumu uz Jāņa evaņģēlija autoru, Jēzus mācekļiem, analizē Jāņa evaņģēlija 17. nodaļu. 2006. Gadā Jumavā jau iznākusi Paula Kļaviņa grāmata "Kāpsim kalnā!" 
Grāmatā tiekamies ar Anšlāvu Eglīti un viņa radītajiem tēliem apmēram astoņu gadu ritējumā. Tas bija vētru laiks, skarbu pārmaiņu laiks, sekojot līdzi Anšlava varoņu gaitām, ieraugam mūsu tautas ēršķainos ceļus. Un pārmainās pats stāstītājs – no eleganta jaunekļa viņš pārtop rūpju māktā vīrā: dzimtene atstāta. Te saimniekoja sveša vara, pats viņš dienas vadīja Alpu aizdurē Tailfingenā, strādāja, raudzījās kalnos un
Šī ir grāmata par mīlestību. Uz māti, sievu un bērniem. Uz mīļāko... Bet pāri visam - mīlestību uz Latviju. Nemeklējiet šajos vākos vainīgo! Vai gan vainīga var būt mīlestība? Dzīva vai mirusi, piepildīta vai pierimusi, gūta vai zaudēta...
1926. gadā rudenī iznāca desmitiem brošūru ar patiesiem, bet pārsvarā izdomātiem stāstiem par notikušajām laupīšanām, kurās par laupītāju nosaukts neviens cits kā Ansis Kaupēns. Vairojās lubu literatūras tirgus ieņēmumi. Sabiedrība gaidīja arvien jaunas sensācijas..jpg)
Autore, piedzīvojumus vēstīdama, spēj uzjautrināt līdz asarām. 
Enciklopēdiskajā izdevumā "Latviešu rakstniecība biogrāfijās" Andrim ir īpašs titulējums: satīriķis. Visi pārējie ir gluži vienkārši - tikai rakstnieki.
Rudenīgos Amerikas novakaros Anšlava Eglīša domas bieži iegriezās mazā, skaistā zemes stūrī - Inciemā, kur Anšlava tēvam rakstniekam Viktoram Eglītim Latvijas brīvvalsts valdība bija piešķīrusi zemes gabalu ar kādreizējās pusmuižas ēkām centrā. Jaunais Anšlavs tur pavadīja piecpadsmit aizraujošas vasaras - sagaidīja bieži vien diezgan īpatnējos viesus, trenējās daudzās sporta disciplīnās, uzņēma tālaika slavenus māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus un arī pats iemēģināja roku visdažādākajās radošajās nodarbēs. Tieši tur apliecinājumu guva rakstnieka īpašība nekad nepadoties, cīnīties, tiekties augšup un izdzīvot.
Cilvēka zināšanu daudzums, salīdzinot ar sentēviem, simtkāršojies. Ja cilvēces vēsturi pielīdzinātu diennaktij, tad viss, ko mēs tagad zinām, radies ceturksni pirms pusnakts. Bet cilvēka daba nav guvusi nevienu jaunu īpašību, nav arī zaudējusi. Šajā ziņā mūsu mantojums ir mūžīgs un nemainīgs.
'"Līgavu mednieki"'ir pirmais un viens no spilgtākajiem Anšlava Eglīša romāniem - saistoša un intriģējoša lasāmviela. “Līgavu mednieki” ir dzīva liecība par 30. gadu Rīgu, cilvēkiem, viņu sadzīvi, tikumiem, savstarpējām attiecībām, domāšanas veidu, valodu, dzīves uztveri, alkām un ilgām. 
Savā jaunākajā grāmatā aktrise Mudīte Šneidere raksta par sevi. M. Šneidere pieder paaudzei, kas dzimusi neatkarīgajā Latvijā, bet augusi un skolojusies padomju Latvijā. Salīdzinājumi rodas neviļus, bet ir neizbēgami. M. Šneidere raksta no distances, skatoties uz bērnību un pusaudža gadiem ar dzīves pieredzē ārdētu aci. Te ir gan amizantas, gan dramatiskas epizodes: kara pēdējie gadi nes traģisku ģimenes dzīves notikumu, pamazām sevi piesaka padomju realitātes jaunās vēsmas, notiek pirmā sastapšanās ar teātra maģiju. Autore tēlo divus paralēlus dzīvesstāstus. Aiz Ditas un Āra portretiem saskatāmi autores un Harija Liepiņa vaibsti.
