Autors: Džovanni Bokačo
Nosaukums: "Dekamerons" Dž. Bokačo

Apgāds “Jumava” piedāvā vienu no Renesanses literatūras spilgtākajiem paraugiem – itāļu rakstnieka Džovanni Bokačo darbu “Dekamerons”. Latviešu valodā to tulkojusi Maija Kvelde, vizuālo materiālu šim “Dekamerona” izdevumam gatavojuši vairāki slaveni mākslinieki – Vija Zariņa, Laura Sileniece, Kristaps Zariņš, Māris Bišofs, Helēna Heinrihsone, vāku noformējis Valdis Villerušs.

Nez vai atradīsies daudz cilvēku, kuri neko nebūtu dzirdējuši par šo itāļu literatūras pērli. Grāmata veidota kā 100 elegantu dzīves ainu apkopojums, ko 10 dienu laikā viens otram izstāsta 10 savdabīgā “Noasa šķirstā” sapulcējušies vienkāršās tautas pārstāvji.

Grāmatā ietvertie notikumi risinās ap 1350. gadu ārpilsētas villā, kur no netālajā Florencē trakojošā mēra glābjas septiņas sievietes un trīs vīrieši. Lai īsinātu laiku, viņi stāsta dažādus patiesus un personiski pieredzētus atgadījumus par tēmu, ko ik vakaru izvirza izvēlēts Kompānijas Karalis vai Karaliene – par cilvēka gribasspēku, par laimīgu un nelaimīgu mīlestību, asprātības lielo varu , šķīstību un godaprātu.

Tālaika izglītotajā sabiedrībā “Dekamerons” izraisīja sašutumu, cilvēkiem šķita, ka šis darbs iezīmē literatūras dievišķās sūtības galu, sagandē šo augsto mākslu ar prastumu un zemiskumu. Savukārt pats Bokačo mīlēja vidējās un zemākās šķiras cilvēku optimismu, asprātību, ar kādu viņi prot izkļūt no neveiklām situācijām, kā arī spēju dziļi sajust un līdzpārdzīvot, ko arī satīriskā stilā atklāja savā “Dekameronā”.
Grāmatas varoņi, spītējot baznīcas likumiem, aizstāv savas tiesības dzīvot ar pilnu krūti. Vai var pārmest jaunai daiļavai sānsoļus, ja viņa pret savu gribu izdota pie veca un nemīlama vīra? Bokačo viennozīmīgi nostājas sievietes pusē – par to liecina arī grāmatas neoficiālais jeb darba virsraksts “Prencipe Galeotto” – ar ko literatūrā tradicionāli tiek apzīmēta šķīstā mīlas intriga, kas vērpusies starp Apaļā galda bruņinieku seru Lanselotu un karaļa Artura sievu Džinevru.

Daudzas detaļas “Dekameronā” norāda uz Bokačo cieņu pret viduslaikos populārajām mistiskajām un numeroloģiskajām disciplīnām. Piemēram, pastāv uzskats, ka septiņas jaunās sievietes simbolizē četrus Pamatpostulātus (Apdomību, Taisnīgumu, Mērenību. Izturību) un trīs Baznīcas postulātus (Ticību, Cerību, Mīlestību). Savukārt trīs vīrieši atspoguļo klasicisma Grieķijā pieņemto dvēseles trīsvienību (Prāts, Gars un Kaisle).

Izmantojot simbolus Bokačo nezaudē humora izjūtu – autors darbā atklāj, ka desmit personāžu vārdi nav nejauši, bet gan norāda uz viņu “kvalitātēm”. Tā, piemēram, Pampinejas vārds nozīmē “Plaukstošā”, Fiammeta – Mazā liesma), Emīlija ir – Sāncense, bet Laureta – Gudrā, Lauriem vainagotā. Arī vīriešu vārdiem piešķirta simboliska nozīme: Pamfils ir Visiem draugs, Filostrats – Mīlas satriektais, bet Dionejs – Dievavīrs).

Džovanni Bokačo dzimis 1313. gadā neskaidros apstākļos. Agrīnie biogrāfi raksta, ka viņš, lai gan itālietis, piedzimis Parīzē, bet vēlāki pētījumi to neapstiprina. Lielāka ticamība ir versijai, ka Bokačo ir kāda Florences lieltirgotāja un nezināmas daiļavas ārlaulības sakara auglis. Uzskatāms par vienu no spēcīgākajiem agrīnās Renesanses rakstniekiem un dzejniekiem, spilgts dialogu meistars. Tuvākais draugs bija dzejnieks Frančesko Petrarka. Autors miris 1375. gada 21. decembrī 62 gadu vecumā.