Joomla!


Redaktora recenzija

Redaktora recenzija (106)

Atkārtoti izdotajā grāmatā "Kauja pie Knipskas" ir izmantotas mākslinieces Džemmas Skulmes ilustrācijas -  lakoniskas un uzrunājošas savā vienkāršībā. Vāku pamatni veido Latvijas ledus, uz kura pērnie bērzu ziedi kā Cibiņa asaras atgādina mums, ka līdzjūtības veicināšana ir nepieciešama ikvienai paaudzei - arī tai, kura klikšķina mobilos telefonus.
Otrdiena, 21 jūnijs 2016 11:54

Aktīvākie grāmatu blogeri par "Jumavas" grāmatām

Written by
Šoreiz par Samuela Bjorka skandināvu detektīvu "Es ceļoju viena": Grāmata atklāj izmeklētāju saspringto un neveselīgo ikdienu, privāto dzīvi, sāpes un vientulību, spriedzi un nervu sabrukumu, izmisumu un dzīves apnikumu, spiedienu no sabiedrības un politiķiem, birokrātisku idiotismu. Detektīvā lieliski sasaistīti vairāki stāsti – ne tikai par policijas saspringto darbu, psihiski nevesela cilvēka izdomāto realitāti un pastrādātajiem šaušalīgajiem noziegumiem, bet arī par pagrīdes reliģiskās kopienas nekrietnībām, vardarbību pret bērniem ģimenē un apkārtējo cilvēku neieinteresētību lietas apstākļu noskaidrošanā, žurnālistu ētikas kodeksa neievērošanu slavas un sensācijas vārdā, neskatoties uz cilvēku ciešanām un bailēm. Šie dažādie stāsta pavedieni meistarīgi savijas vienotā ainā. Dzīvojot Latvijā, mēs bieži vien salīdzinam mūsu valsti ar citām valstīm un domājam, ka problēmu gūzma, netaisnība un nebeidzama birokrātija ir tikai mūsu valstī. Izlasot šo grāmatu, saproti, ka arī Norvēģijā ir savas problēmas un netaisnības. Arī tur ierēdņi mēdz strādāt vairāk kā pavirši, cilvēkiem ir svarīgākas savas lietas un, iespējams, bailes iejaukties citu darīšanās un noskaidrot, kas, kā un kāpēc. Plaša mēroga vienaldzība. Detektīvs ir uzrakstīts saistošā un viegli lasāmā valodā. Stāsts uztur spriedzi līdz pēdējai grāmatas lapaspusei – izdzīvos vai neizdzīvos, būt vai nebūt – tāds ir jautājums... Detektīvu cienītājām noteikti ir vērts izlasīt!
Katrs no šī episkā izdevuma sējumiem ir ievelkošs savā veidā. Šajā laika periodā (no 1977. līdz 1986. gadam) fascinējošākais ir tas, ka dienasgrāmatās pieminētie cilvēki, notikumi un sadzīves detaļas daudziem no mums ir vēl visai dzīvā atmiņā, taču tajā pašā laikā jūtams, ka tas ir pilnīgi cits laikmets – citas attiecības, citas patiesības un cita dzīves uztvere. Priedes dienasgrāmatās iespaidīgākais ir tas, cik vienkārši un vienlaikus niansēti tiek iezīmētas oficiozās, “pareizās” un subjektīvās, nepareizās sajūtas. Brīnišķīgi sakārtojas pazīstamu personību tēlu struktūra – cik spurains, nenotverams un apskaužams ir Imants Ziedonis, cik skaudrs, tramīgs un nesaprotams ir Ojārs Vācietis, kāda ir Priedes kā padomju varai uzticama Rakstnieku savienības priekšsēdētāja patiesā, intīmajai dienasgrāmatai atklājamā attieksme pret oficiālo ideoloģiju, kas izpaužas vien dažās nepiespiestās replikās, piezīmēs no ārzemju braucieniem vai dalības Maskavas sapulcēs. Tas viss atklāj padomju laiku īstenību daudz godīgāk un precīzāk par vēsturiskiem pētījumiem vai dokumentālām liecībām. Un vēl, protams, šīs grāmatas ir stāsts par radoša, rakstoša cilvēka iekšējo cīņu pašam ar sevi.
Pirmdiena, 16 maijs 2016 11:16

Juris Visockis par forumu Valmierā

Written by
Progress un izglītība Valmieras tautsaimniecības forumā, kas bija kā starpposms topošajai grāmatai "Latvijas Tautsaimniecības vēsture", LMT vadītājs Juris Binde runāja par elektroniskās komunikācijas nozares attīstību turpmākajos 10 gados. Uzburtā aina ar jaunām viedierīcēm, ar datu pārraides ātruma izmaiņām tuvākajos gados neatstāja publiku vienaldzīgu. Neviens gan nešaubījās par tehnoloģiju progresu, jo atlika vien sataustīt kabatā mobilo telefonu un atsaukt atmiņā tā iespējas pirms dažiem gadiem. Cita lieta - izglītība. Kad Jurim Bindem taujāja par to, ko vajadzētu darīt, lai uzlabotu jauniešu izglītību, uzņēmējs bija visai strikts: - Jauniešiem jālasa daiļliteratūra, jālasa nevis no planšetēm, bet papīra formatā, jāmācās no galvas dzejoļi. Tas viss attīsta domāšanu un iztēli. Tā teikt - tehnoloģijas iet savu ceļu, bet izglītības pamatlietas paliek nemainīgas.
Krājums “Brīvās Latvijas prezidenti” neiet pa šīm iestaigātajām takām. Tieši tādēļ tas ir labi lasāms un interesants. Šeit autori cenšas parādīt Latvijas valsts galvas kā dzīvus cilvēkus, kuri ir dzīvojuši un darbojušies mūsu vidū. Grāmata veiksmīgi apvieno daiļliteratūras un historiogrāfijas elementus. Rezultāts ir baudāms ― tas sakāms arī par dzejoļiem, kas atlasīti ar gaumi un zināšanu. Turklāt autori, stāstot par Valsts prezidentiem, neuzbāžas ar saviem secinājumiem, bet gan ļauj lasītājam tos izdarīt pašam.
Pirmdiena, 11 aprīlis 2016 14:56

Ināra Beļinkaja par Vairas Vīķes-Freibergas grāmatu

Written by
Tuvojoties apgāda "Jumava" 25 gadu jubilejai, izdevniecība ir uzrunājusi savus cienījamos autorus, mūža abonentus, sadarbības partnerus un lūgusi izteikt viedokli par iecienītākajām grāmatām un izdevumiem. Apgāda "Jānis Roze" direktore Ināra Beļinkaja izcēlusi Vairas Vīķes-Freibergas grāmatu "Savai tautai", kura iznākusi 2008. gadā. Kā vienu no šīs grāmatas raksturojošiem citātiem Ināra Beļinkaja min V. Vīķes-Freibergas vārdus: "DZĪVĒ VISVĒRTĪGĀKAIS IR GARA SPĒKS UN TAISNĪGUMS."
Trešdiena, 06 aprīlis 2016 15:27

Monika Zīle par Džoanu Roulingu un Kamillu Lekbergu

Written by
Tuvojoties apgāda "Jumava" 25 gadu jubilejai, izdevniecība ir uzrunājusi savus cienījamos autorus un lūgusi izteikt viedokli par iecienītākajām grāmatām un izdevumiem. Kā atsaucīgāko varam minēt rakstnieci Moniku Zīli: "Jau vairākkārt esmu teikusi un gatava vēlreiz atkārtot – visu mūžu glabāšu pateicību „Jumavas”dibinātājam JURIM VISOCKIM par mana pirmā romāna izdošanu 1998. gadā, lai gan tolaik biju skeptiski uzlūkota autore. Tomēr šis, kaut arī personiski ļoti svarīgs, nav vienīgais iemesls paust cieņu un atzinību skaistu jubileju svinošajam apgādam. Ar tā starpniecību savulaik iepazinu Džoanu Roulingu - vispirms kā spožu fantastikas žanra zvaigzni Harija Potera sāgā un pēc tam romānā „Nejaušā vakance” vēl apbrīnojamāku mazpilsētas realitātes attēlotāju, - un pirms dažiem gadiem „Jumava” atveda pie grāmatmīļiem zviedrieti Kamillu Lekbergu, kuru pelnīti dēvē par mūsdienu Agatu Kristi. Apbrīnoju abu rakstnieču prasmi sižeta grodajā pavedienā saglabāt cilvēkmīlestības vēstījumu, kura smalkais krāšņums kairina jebkura autora godkāri."
Uldis Grava dzimis 1. aprīlī, tāpēc grāmatas atvēršanā dzimšanas dienā tika lasītas vairākas epizodes ar joku piesitienu. Piemēram, ko domāt brīdī, kad lidmašīnai gaisā apklust daži motori, vai arī, kā var iespiest Nīderlandes karalienes rokās lāpstu, vai arī, ko nolēma darīt Igaunijas prezidents Ilvess, kad viņš Amerikā ieraudzīja Gravas auto ar uzrakstu – krievi, vācieties ārā no Baltijas valstīm. Tomēr ar jokiem vien cauri nevarēja tikt, kad autors, klausītājiem kāpjot kaklā kamolam, lasīja izvilkumus no savas runas, kas tika teikta 1984. gadā pie Dzelzs aizkara VDR robežu tuvumā, tad tas skanēja gan spēcīgi, gan diemžēl mūsdienīgi: "Latvieti, netraucē tiem, kas cīnās par Tavas dzimtenes brīvību, nestāvi ceļā, paej nost." "Mūsu mērķis ir skaidrs: brīvību mūsu tautai, neatkarību mūu valstij! Latvija pieder latviešiem un nevienam citam. Ceļš uz to ir pavēries. Sameklē šo ceļu, jo brīvība nāk. Vadi šo ceļu, jo brīvība nāk. Seko šim ceļam, jo brīvība nāk. Ne visi to spēj saredzēt, ne visi tam spēj ticēt. Brīvība ir tā, ko mēs prasām savai tautai. Tā nāk! Ticēt tai sāc! Neatkarība ir tā, ko prasām savai zemei. Tā nāk! Ticēt tai sāc!"
Profesors raksta, ka daudzi izglītoti ļaudis var lepoties ar vairākām augstākām izglītībām, tomēr nav dzirdēts, ka kādam būtu vairākas pamatizglītības. Te nu ir novirzes, jo mūsu profesors atgriežas pie pamatiem. Izjaucot katru vārdu, katru domu, katru paradigmu līdz pamatiem un sajaucot kopā fiziku, semiotiku, filozofiju, socioloģiju un citu oģiju, rodas teksts, kas spēj lasītāju izkustināt no ierastā domu plūduma. Bet kā apgalvo Profesors ― ar standarta metodēm nevar atrisināt nestandarta problēmas.
Piektdiena, 12 februāris 2016 13:24

Anotācija par Voldemāra Hermaņa grāmatu "Zem LKP kupola"

Written by
Kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas ir pagājuši 25 gadi. Cilvēka mūža izvērtējumā – viena paaudze, tāpēc tas ir vislabākais brīdis nopietni atskatīties uz neseno pagātni. Par ceļu uz neatkarību jau izdotas neskaitāmas to dienu dažu vadošo dalībnieku memuāri, kuri bija gatavi pastāstīt, kā redz sevi šajos procesos. Skatījumi var atšķirties, un tas ir saprotami. Cilvēks arī svarīgus vēsturiskus notikumus, kuru dalībnieks viņš ir, redz no sava skatupunkta un vērtējuma. Lai Latvijas valsts pastāvētu kā demokrātiska sabiedrībai, ir jābūt atvērtai sarunu un diskusiju platformai par pagātni, nebaidoties dažādās ieskatīties situācijās un izvēlēs. 20. gadsimts latviešu nācijai ir atstājis pārdomām bagātu vielu – gan tautas tapšanu par nāciju, divu pasaules karu radītās dziļās iekšējās pretrunas, kuras balstījās šķiriskā pieejā un dalījumā. V. Hermaņa grāmata ir izdevniecības inspirēts mēģinājums aizsākt svarīgu sarunu par komunisma un komunistu lomu gan pēckara Latvijā, kad atgriezās padomju okupācija un “Latvijas darba tauta cēla gaišo nākotni – komunismu”. Grāmatas autors ir žurnālists un daudzu notikumu un procesu tiešs vērotājs, tāpēc viņa piedāvātā grāmata ir personiska un labi ievada plašāku sarunu par šo tēmu. V. Hermaņa grāmatā nav intervēti daudzi cilvēki, kuru liecības vēl vairāk apsūdzētu sistēmu, kurai viņi paši kalpoja. Spēcīgu kodolu veido A. Gorbunova un I. Godmaņa liecinājumi, bet tie ir tikai daži elementi no ļoti sarežģītā un ļoti smalkā politiskā puzzla, ko Latvijas patrioti paveica neatkarības vārdā. Personiskās atmiņas vienmēr var apšaubīt, bet tās tomēr ir svarīgas kolektīvās pašizpratnes instruments, kuras piedalās sarunā par vēsturi – kādi procesi iespaidoja Latvijas neatkarības atgūšanu un cik liela loma tajos ir cilvēku personiskai attieksmei; arī no tā, kas nepateikts, bet ko noprotam no šiem liecinājumiem. Sociālos procesus nereti iespaido cilvēku raksturi, kuru rokās ir vara. Tāpēc grāmatā neredzamā veidā uzteiktas latviskas rakstura īpašības miers, pacietība un sīkstums. Ne visi grāmatā satura rādītājā minētās padomju laika varas pozīcijā esošās personas ir intervētas, intervijas atteikums arī ir atbilde. To V. Hermanis ir aizvietojis ar savām atmiņām, preses atsaucēm un citu laikabiedru liecībām. Grāmatai nav pētnieciski uzdevumi, bet gan iedrošinājums domāt līdzi visiem tiem, kuriem rūp Latvijas nākotne. Mēs netiekam tālāk valsts attīstībā pirms neesam izrunājuši savas attiecības ar mūsu sarežģīto vēsturi. Grāmata apliecina, cik svarīga ir lustrācija, nevis, lai sodītu, bet, lai izgaismotu un saprastu. Ir īstais laiks atskatīties uz vēsturi nevis jābūtības kategorijās, bet gan, vadoties pēc rezultāta. Ir atjaunota Latvijas valsts. Ir panāks pats lielākais un svarīgākais rezultāts. Un tieši tāpēc sabiedrībai ir jāapgūst izpratne, kurā savienībā bijām un kā no tās izkļuvām ar salīdzinoši nelieliem cilvēku upuriem. Tieši tāpēc ir svarīgi apzināties komunisma režīma divkosību, nežēlību un viltību, kā arī ieraudzīt, ka cilvēki bija tikai instrumenti visai cilvēcei bīstamā eksperimentā. Vēstures procesiem ir tendence netieši un ļoti attālināti atkārtoties savos strukturālos procesos katrā sabiedrībā. Mūsu šodienas uzdevums ir saprast, ka nācijas pašizpratne ir cieši saistīta ar atbildības un rīcības limitiem gan indivīdu personiskajās dzīvēs, gan attieksmēs pret Latvijas valsti. Grāmata iekļaujas to izdevumu lokā, kuri padziļina sabiedrības atmiņu, jo iekļauj personu loku, kuru rokās bija vara un spēja ietekmēt procesus. Dagmāra Beitnere Dr. sc. soc. LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece