Joomla!



"Aicinājuma" prozas nedēļas dalībniece Lāsma Gaile par grāmatu "Stounraiders"

Deivida Hofmeira debijas romāns “Stounraiders” ir populāru distopiju kokteilis. Asiņainajās sacīkstēs var redzēt paralēles ar Sūzenas Kolinsas “Bada Spēļu” triloģiju, Debesu Bāzes un Melndūkstes attiecības var saskatīt līdzības ar Pīrsa Brauna “Sarkano sacelšanos”, un motocikli un tuksnešainā ainava patiesi nedaudz atgādina “Mad Max” filmas. Tāds spēcīgu žanra darbu sajaukums nudien var iekārdināt zvērinātu distopiju cienītāju, taču “Stounraiders” tik ļoti cenšas būt kārtējā stilīgā distopija, ka aizmirst, kāda ir žanrs savos pamatos ir sabiedrības kritika. Kur “Bada Spēles” kritizēja cilvēku apsēstību ar realitātes šoviem, kur “Sarkanajā sacelšanā” ir komentārs par nevienlīdzību, kur “Mad Max” (vismaz “Fury Road”) varēja nolasīt feminisma un ekoloģisma idejas, “Stounraiders” neko citu kā vien stilīgus motociklus nevar piedāvāt. Kā noprotu, sacīkstes un motocikli ir “Stounraiders” pasaules centrs, taču skaidra atbilde, kāpēc tā, tā arī netiek sniegta. Pirmo grāmatu rakstīt ir grūti. Vēl jo vairāk, ja tai sekos vesela sērija. Jāatbild uz neskaitāmiem jautājumiem, jāizveido pārliecinoši tēli un pasaule, kuru tie apdzīvo, jārada intriga, taču nedrīkst lasītāju atstāt galīgi samulsušu. Diemžēl Deividam Hofmeiram tas nav izdevies. Tomēr “Stounraiders” ir gana viegli un ātri izlasāma grāmata, kura prasīs vien dažus vakarus. Tāpat kādai mazai māsai (kurš teica, ka meitenēm nepatīk moči) vai brālim gan pa vidu apsēstībai ar motocikliem un aizvien kvēlojošai sajūsmai par “Bada spēlēm” “Stounraiders” varētu būt taisni uz "kārā zoba".