Joomla!



Pētniece Austra Gaigala par grāmatu "Maņuņa"

Narinē Abgarjanas «Maņuņa» ir divdabīgs teksts. No vienas puses, tas, vēstot par divu vienpadsmit gadus vecu meiteņu – Narinē un Marijas jeb Maņuņas – draudzību, dažādajiem nedarbiem un ikdienu kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem, kā arī kaimiņiem un pārējo tuvākās apkārtnes sabiedrību, cieši piekļaujas jaunākā skolas vecuma lasītāju interesei un izpratnei. No otras puses, atsevišķas tajā skartās tēmas, leksikas slāņi, kā arī humora pilnā visdažādāko situāciju un aprakstu ekvilibristika, kas izteiksmības ziņā brīžiem daudz neatpaliek no Džeroma K. Džeroma «Trīs vīri laivā» vai ilgus gadus “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” publicētā seriāla «Mēs zinām, ko jūs darījāt pagājušajā vasarā», daudz tuvāka būs jau nobrieduša cilvēka literārajai uztverei. Atbilstoši atmiņu tēlojumu specifikai autore lieliski iejūtas savā mazās «es» pasaules uztverē, kad nedarbi notiek paši no sevis un visbiežāk labas un pārdomātas ieceres vārdā, kad mazas lietas kļūst nenovēršami lielas (nosūtījusi mīlas poēmu un saņēmusi apjūsmotā puiša lakonisko atbildi «Muļķe!», Narinē apgūlās gultā, lai izbeigtu savas mokas: «Nāvi es gaidīju ļoti ilgi, veselas divdesmit minūtes, bet brīdī, kad jau biju ar vienu kāju kapā, no darba atgriezās māmiņa.» (121. lpp.), savukārt lielās – ar roku sasniedzamas un pašrocīgi atrisināmas. Kas gan var būt loģiskāks par mēģinājumu ar tēta bisi nošaut pretējā mājā dzīvojošo pedofiliski noskaņoto skolotāju? (Materiāls ņemts no literārā žurnāla "Konteksts")