Joomla!



Bārbala Simsone par Poļinas Žerebcovas grāmatu "Smalkais sudraba pavediens"

Žerebcovas stāsti vēstīti īpatnējā stilistikā, kurā jaušama autores pieredze žurnālistikā un dokumentālajā prozā, – reizumis teksts ir pasauss, lietišķs, tik ļoti attīrīts no jebkādiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem, ka paviršāks lasītājs varētu to nodēvēt par autores neprasmi stāstīt. Tomēr, jo tālāk lasām, jo labāk apjaušams, ka šis izteiksmes veids izvēlēts ar nolūku, vienlaikus imitējot veidu, kādā – neizpušķojot un bieži vien ar asinis stindzinošu praktiskumu uzskaitot visbaisākos faktus – notikumus stāsta bērns, necenšoties traģisko dokumentalitāti aizēnot ne ar kādu vārdu savērpumu mežģīnēm. Kad nepilnus desmit gadus vecs meitēns vienā rindkopā vēsta par to, kā vērojis gliemezi tiesājam zāles stiebru, un jau nākamajā – par to, kā minūti pēc šīs pastorālās ainas uzlūkojis kūpošu, bumbas izrautu krāteri savas mājas vietā, ap kuru izmētātas pārogļojušās cilvēku ķermeņa daļas, tieši abu redzes gleznu kontrasts liek pār muguru notecēt ledus skudriņām, sākotnēji nespējot izprast, kas īsti ir baisāks – apziņa, ka autore, augot zem bumbu krusas pār Grozniju, tās ir redzējusi, vai literārā kontrasta paņēmiena izraisītais šoks.